Nedomāju, ka šodien vajadzētu spriedelēt par tēmu «cik vienoti toreiz bijām». Seriāls par latviešiem, kas, kā zāģa zobi cits pie cita piekļāvušies, stāvēja par Latvijas brīvību un neatkarību, ir ielikts vēstures plauktiņā, un tas nu izskatās gaužām apputējis.
Nevienu šis seriāls vairs neinteresē. Ja nu vienīgi vēstures mīļotājus. Bijām vienoti, un punkts. Tagad esam tādi, kādi nu esam... zāģim daudzi zobi ir izlūzuši, un pārpalikušos lielākoties aizkodis izdzīvošanas kariess. Bet, ieskatoties divdesmitgadīgā vēsturē, daudz vērtīgāk, manuprāt, būtu parunāt par to, cik patiesi, cik īsti bijām toreiz un kādi esam tagad.
Šajā dienā, pirms divdesmit gadiem, atgriežoties Rīgā no Norčēpingas, mēs jau zinājām, ka Maskavā ir noticis pučs un ka varu sagrābuši kaut kādi vīreļi – no televīzijas, kas pamīšus raidīja gan Gulbju ezeru, gan pārbijušās diktores tekstus, tapa zināms, ka «Gorbačovs ir slims», tāpēc valstī tikšot ieviesta īpaša kārtība. «Jauno kārtību» megafonos izkliedza OMON vienību kaujinieki, savos BTR joņodami pa Doma laukumu: realizējot ārkārtas stāvokli, tiks kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tiks ierobežota transporta kustība, bet mašīnas pakļaus pārbaudēm, aizliegs rīkot piketus, ielu gājienus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās veiks dokumentu pārbaudes, aizliegs tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju... Tas nozīmēja, ka nebūs laikrakstu Atmoda, Diena un Lauku Avīze, nebūs 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas, nebūs Latvijas Tautas frontes, būs tikai verdzība, būs turpinājums okupācijai, un tā būs daudz sūrāka, nekā tā bija kopš 1940. gada.
Negribējās ticēt tam, kam noticēt nebija iespējams, jo Atmoda nevarēja neiznākt. Datorus pārvietojām uz slēpni, laikrakstu nolēmām drukāt ārpus Latvijas, nomaļā igauņu spiestuvē. Mūsu, žurnālistu, ikdiena elpoja un dzīvoja vienam mērķim – izdot avīzi un ļaut cilvēkiem uzzināt visu, kas notiek. Jo citu iespēju nebija: jau pirmajā puča dienā tika atslēgti telefona sakari, pārtrauca raidīt Latvijas TV un radio. Mēs bijām gatavi uz visu – sākot no degmaisījuma pudeļu sviešanas uz omoniešu bētēeriem, beidzot ar noiešanu dziļā pagrīdē. Puiciska bravūra mijās ar izsvērtu plānu bīdīšanu. Mums nebija ne laika, ne vēlēšanās zīmēties vai sacensties ar citām avīzēm. Mums bija tikai viena doma: Latvija. Tās izdzīvošana.
Kas notika citur? Jānis Peters atcerējās, ka, pirmajā puča dienā iebraucis Augstākajā padomē, saticis tur Ivaru Godmani, kas, galvu saķēris, teica: «Jāni, Jāni, kā viņi mūs tagad šķaidīs!» Jānis Peters tajā pašā vakarā aizbrauca uz Maskavu, un, par laimi, Rīgā neviens nevienu nešķaidīja. Nepaspēja. Maskavā Peters vēroja bruņumašīnas, no kurām izkāpušie karavīri draudzīgi tērzē ar cilvēkiem, viņš pamanīja arī kādu dzērāju, kurš aizmidzis gulēja zem bruņumašīnas. Bet baltajā namā, kas bruņojās pret iespējamo armijas iebrukumu, vieni būvēja barikādes, savukārt citi mierīgi ieturēja azaidu vai skūpstījās... Kamēr viens otrs bagātnieks muka prom no Krievijas, atpakaļ neskatīdamies, tikmēr izcilais mākslinieks Mstislavs Rostropovičs atlika visas ārzemju koncerttūres un atgriezās Maskavā, kur nostājās blakus Borisam Jeļcinam un spēlēja čellu. Puča laikā! Latvijai vēl nekā nebija, vienīgi Neatkarības deklarācija, tomēr daudzi cilvēka nāca uz LR vēstniecību lūgt politisko patvērumu.
Un tas viss bija tik īsti, ka patiesāk vairs nevarēja būt. Viss notika tā, it kā ikviens dzīvotu pēdējo dienu, toties kādu dienu – spožu, pilnasinīgu, patiesu un drosmīgu. Visi elpoja vienādā satraukumā – gan diplomāti un dzērāji, gan valstsvīri un provokatori, gan mākslinieki un sētnieki, gan disidenti un cietumsargi, gan gļēvuļi un varoņi. Un visi bija patiesi savās izpausmēs. Tajās dienās melus nemanīja. Nekur. Pat profesionālie meļi – padomju režīma ideologi – klusēja.
Šodien politikā dzirdam un jūtam gandrīz vienīgi nepatiesību. Liekulība kā netīrs pārklājs gulstas pāri mūsu ikdienai. Laikam lieki ir runāt arī par priekšvēlēšanu solījumiem, kas tradicionāli ir melīgi. Kaut gan mērķis ir palicis tas pats – Latvija. Tās izdzīvošana. Cits par citu pārgudrāki, politiķi laiž rimtā plūdumā savas briljantdzidrās runas, nereti paši pat nenojauzdami, par ko runā. Mērkaķi prātuļo par ekonomiku, klaburčūskas par ētiku, cūkas – par aviāciju. Viss būtu smieklīgi, ja nebūtu tik perversi. Visi sevi sauc par laimes nesējiem, bet darbojas kā kaprači. Varbūt arī tā ir laime, tikai mēs to nenojaušam.
Paradoksāli, bet man gribas atpakaļ tās trīs dienas, kad visi bija patiesi. Briesmās, izdzīvošanas mirkļos, mīlestībā – patiesi. Lai pēc tam mēs varētu teikt tāpat kā ASV prezidents Džordžs Bušs teica 2. septembrī pirms 20 gadiem: «Situācijas analīze rāda, ka mēs tagad varētu jūs atzīt…» Ja liktenis mums atdotu tās trīs dienas, mēs varbūt varētu ieraudzīt un atzīt cits citu. Bez meliem un liekulības. Jo tās dienas nomazgāja sārņus no cilvēkiem. Arī šodien vajag kārtīgu pirti. Visiem mērkaķiem, cūkām un klaburčūskām.