Pamodos Krievijā. Pēcvēlēšanu politiskās paģiras, kurās stindzinoši augstprātīgs uzvarētāju vēsums mijās ar divu pakaļpalicēju nervozo knakarēšanos – kurš pirmais un pēc iespējas izdevīgākā pozā atdosies uzvarētājam, uzdzina lingvistisku grūtsirdību: vai gadījumā nevajadzētu sameklēt kādu krievu valodas mācībgrāmatu, lai atsvaidzinātu kaimiņvalsts valodu.
Tas, ka Saskaņas centra (SC) Ušakovs uz nervu vai uz runas sacerētāja kļūdas pamata pār lūpām nevilšus pārlaida vārdu «okupācija», ne par ko neliecina, tāpat kā ne par ko neliecina arī tas, ka SC vadoņi latviskajai auditorijai kar uz ausīm makaronus ar uzrakstiem «mēs atzīstam latviešu valodu par vienīgo valsts valodu». Šie vārdi ir tikai lētticīgo vēlētāju garšas kārpiņu kairinātāji, sak, ēdiet na zdorovje*, dosim vēl.
Krievijā pamodos ne tikai es un ne jau tikai tāpēc, ka ar lielu pārsvaru ir uzvarējis Saskaņas centrs – krievvalodīgā elektorāta acuraugs. Masīvā balsošana par SC nebija nesaprotama, tā bija izskaidrojama arī no latviešu elektorāta puses: saskaņieši, tā sacīt, vēl nav sasmērējušies ar varu un naudu, un ko tur iespringt par ideoloģiju, labāk lai mums iedod desmaisi, vēlams, ar sviestu.
Krievijā pamodos arī tāpēc, ka piepildījās dziļākie murgi, kurus pareģoja ne viens vien politikas vērotājs: Zatlera rīkojuma nr. 2 tālākā perspektīva bija Saskaņas centra iebīdīšana valdībā, nevis kaut kāda cīņa ar trim sivēntiņiem. Pasakas par oligarhiem bija tikai iegansts, lai atlaistu Saeimu, kuras toreizējais vairākums nelaida Saskaņas centru pie varas. Jautājums ir tikai tāds: kas ir tas laipnais saimnieks, kam pakļāvās mūsu nelokāmais un par tautas plauksmi bažīgais eksprezidents? Ļaunas mēles melš, ka saimnieks ir kāds Krievijas oligarhs, bet tā jau tikai muldēšana vien. Loģiski ir vien tas, ka ar uzvarētājiem – SC – savu politisko divjūgu acīmredzot veidos tieši Zatlera Reformu partija (ZRP).
Plašāka koalīcija, kurā laimīgi iesprauktos arī Vienotība, abām nule minētajām partijām nav vajadzīga: tā būtu pārāk smagnēja, pārāk piņķerīgi būtu sadalīt amatus. Kaut gan šīs partijas balsis varētu izmantot, lai ZRP kopā ar SC grozītu Satversmi, piemēram, lai beidzot likvidētu to uzmācīgo latviešu valodas prioritāti vai arī lai paplašinātu Valsts prezidenta pilnvaras. Pirms tam, protams, noorganizējot esošā Valsts prezidenta padzīšanu.
Tas viss – par nosacītajiem uzvarētājiem. Bet nu par zaudētājiem. Par Šlesera Reformu partijas (ŠRP) mazskaitlīgo atbalstu patiesībā nav jābrīnās: masīvā antireklāma, Zaltera pašaizliedzīgā cīņa «pret oligarhiem», kā arī paša Šlesera agresīvā pompozitāte un daudzkārt arī neprasme pildīt solījumus aizēnoja viņa kā politikas un biznesa organizatora prasmes un panākumus. Vēlēšanu naktī ŠRP biedrs Andris Bērziņš secināja, ka atliek gatavoties pašvaldību vēlēšanām, kas būs pēc pusotra gada. Nav gan zināms, vai šī partija saglabāsies līdz tam laikam: smaga neveiksme Saeimas vēlēšanās parasti nes arī nākamos kritienus.
Vēlēšanu cīņas zaudētājos ir ieskaitāma arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kas no 22 vietām 10. Saeimā nokritusi uz 13 vietām 11. Saeimā. Rezultātu vērtētāji strīdas, vai Aivara Lemberga iekļaušana vēlēšanu listē būtu palīdzējusi zaļzemniekiem izrauties uz augšu vai ne. Visdrīzāk – būtu palīdzējusi. Bet nu par vēlu par to domāt. Raimonds Vējonis (ZZS) gan uzskatīja, ka arī iegūtās vietas ir liels panākums, jo tās nākušas par spīti dažu mēnešu nomelnojošajai kampaņai, kas tikusi izvērsta pret ZZS. Katrā ziņā zaļzemnieki par savu klupienu var lielā mērā pateikties ne tikai Zatlera pasūtītajām «oligarhu medībām», bet arī savai «ar visiem pa draugam» politikai dažu valstisku jautājumu risināšanā. Viss kopā acīmredzot summēsies apstāklī, ka ZZS paliks opozīcijā.
Zaudētāju pulciņam taisnības labad jāpieskaita arī pati Vienotība, kas patlaban saspringti grūstās pie varas sadales galdiņa: 33 vietas 10. Saeimā un 20 vietu 11. Saeimā – spēcīgs arguments, lai iespringtu pārdomās. Vīzdegunība, ar kādu šā politiskā spēka virsotnes lūkojās uz tautu, beigu beigās sasniedza mērķi: vēlētāji novērsās no Vienotības.
Par 11. Saeimas vēlēšanu vienīgo uzvarētāju faktiski vajadzētu dēvēt tikai VL!-TB/LNNK, kas iegūs 13 vai 14 vietu – vismaz par sešām vairāk nekā 10. Saeimā. Taču pamošanās pēkšņi svešādajā zemē, ko par tādu padarīja Zatlera bezatbildīgais un savtīgais avantūrisms, raisa vien skumjas: vislatviešu un tēvzemiešu uzvara ir tikai lokāls pasākums bez tālejošām sekām, jo viņi Latvijas celšanā nepiedalīsies. Un tas varbūt pat ir labāk, jo triju zirnekļu cīņas, ko dažas dienas vērosim caur stikla burkas sienām, būs pārāk atbaidošas, melīgas un savtīgas, lai rastos vēlēšanās tajās piedalīties. Tā nebūs Latvijas celšana, bet gan tās graušana. Tāpēc vislielākā zaudētāja ir Latvija, nevis kaut kādas partijas.