Kaut arī daudzos interneta portālos vislasītākā ziņa bija par to, ka Monako princis Albērs II un viņa jaunlaulātā sieva princese Šarlēne nenakšņo vienā gultā, cilvēkus tomēr uzrunāja arī dažādu radošu un politisku personāžu valstiskā sāpe, kas tapa jo dienas jo asāka.
Lūk, kāds pilsoniskais patriots gara acīm jau skaitīja Saeimā ieņemtos krēslus un prātoja, kuru partiju (bez oligarhiem, protams!) varētu ņemt sabiedrotajos. Nu skaidrs, ka Saulveža vārdā nosaukto partiju! Par abiem kopā varētu salikt dupšus vismaz uz četrdesmit beņķiem...
Protams, būtu bijis labāk, ja Saulvedis pievienotos pilsoniskā patriota apvienoto partiju šūniņai, lai kopā rūpētos par mazliet paputējušo, tomēr joprojām sirdsmīļoto valsti, jo mēdz taču būt atsevišķi gadījumi, kad tautas parunas nenes patiesības graudu, piemēram, par kopus cūku, kas it kā nebarojas. Un kā vēl barojas. Ja saliktu kopā Saulveža partijas sponsorus ar pilsoniskā patriota šūniņas sponsoriem, tā kopus cūka tā pārbarotos, ka visādas tautiskās pozitīvisma kampaņas varētu vienkārši ūdeni pienest. «Bet galvenais,» nodomāja pilsoniskais patriots, «izdarīt tā, lai neviens vēlētājs pat dziļākajos slimības murgos neiedomātos, ka mūsu sponsori ir oligarhi.»
Un nebija jau arī: gar pilsoniskā patriota mītnesvietu kā pelēka ēna vazājās vien kaut kāda piejūras bunkura īpašnieks, slepus stūķēdams naudas žūkšņus šūniņas neaizsargātajās spraugās. Savukārt Saulveža vārdā nosaukto partiju klusi solījās pabarot citi miljonāri, kas, inteliģenti smaidīdami, nāca pār robežām paceltu galvu. Viņi bija tik gudri kā latviešu zemnieki, kas zināja, kā desmit kilogramu maisā iestūķēt divpadsmit kilogramus mēslu. Šoreiz mēslu vietā gan bija gauži glītas naudaszīmes. «Bet tie nav oligarhi!» mazās dūrītes kā šķēpus vicināja bijušais šķēpmetis – pilsoniskais patriots. «Oligarhus mēs kapusvētkos jau noslīcinājām Daugavā,» viņš ar gandarījumu piebilda.
Kas noslīcināts – noslīcināts. Tikmēr Saulvedis tricināja gaisu ar savas partijas desmit baušļiem, no kuriem par tautā populārāko jau bija tapis bauslis par to, ka visi stāv, krīt, guļas, rāpo, dejo kazačoku, apdzied un aplec visu to, kas palicis no valsts. Viss, protams, bija apgreidots ar vienkāršiem, skaidriem un vienādiem spēles noteikumiem. Tiem, kas to nesaprot, tika piesolīta neatkarīga, ātra un taisna tiesu vara. Viens otrs mēģināja svepstēt, ka šādus desmit baušļus var sacerēt ne tikai katrs vidusskolnieks, kura izglītošanai vēl nav atņemta 12. klase, bet arī Saulveža priekšgājēja – nācijas eksmāte. Saulveža padomnieki atcirta, ka priekšgājējai bija citi kritēriji – viņa tādus sacerējumus sacerēja par naudu, vēlams, vismaz par kādiem 16 000 naudiņu. Bet Saulvedis, lūk, to dara nesavtīgi – nācijas labā. Vēl daži mēģināja iebilst, ka partiju nevajagot saukt Saulveža vārdā – tas izklausoties pārāk, nu, boļševistiski. «Bet kā citādi visos vēlēšanu apgabalos atpazīs šo partiju?» argumentēti pretjautāja padomnieki, «kas mēs, kādi zīgeristveidīgie, ka dalīsim banānus, lai mūs atpazītu?!»
Taisnība vien viņiem bija. Saulvedis izlēma atteikties no banānu dalīšanas, aizstājot to ar kāršanu uz vientiesīgo vēlētāju ausīm. Sevišķi dzirdīgas tās tapa kādai līdz nemaņai populārai dzejniecei, kas no nācijas eksmātes karstas mīlēšanas pārmetās uz Saulveža cildināšanu. Labi bija arī tas, ka viņa brīdināja nāciju par visu nelaimju cēloni, kas esot tās partijas, kuras atrodoties naudas varā. Neviens gan dzejniecei nebija atgādinājis, ka tā riebīgā, ienīstā un gara gaismu nīdējošā nauda ir vienādi mīļa un nepieciešama gan viņai pašai, gan visam partijām. Pilnīgi visām. Arī pilsoniskā patriota šūniņai un Saulveža vārdā nosauktajai partijai, kuras dzejniece savā hroniskajā sirdsšķīstumā bija piemirsusi iekļaut nelaimju cēloņu rindā.
Tostarp apkārt vazājās pulka nešķīsteņu, kas to tik vien darīja kā ļauni ķiķināja par Saulvedi, dzejnieci un pilsonisko patriotu. Nešķīsteņiem bija sveša sāpe par valsti, kuru nezin kas un nezin kāpēc bija novedis līdz kliņķa stadijai. Nešķīsteņiem šķita, ka Saulveža baušļi ir pašsaprotama politikas ābece jebkura spārna partijai, nevis kvalitatīvi jauns «godīgas un atbildīgas» politikas izrāviens. Viņi arī nekautrējās ziņot, ka Saulvedim nav plāna, kā nocelt valsti no minētā kliņķa. Un neesot arī ideju, kas vismaz tuvinātu valsti šim triumfālajam mirklim. Un – kas visnekaunīgākais! – viņi atļāvās pavēstīt, ka Saulveža iedomātās reformas esot kārtējais vēlētājiem piedāvātais grābeklis, kas iedošot pa pieri nabaga vientiešiem.
Un tomēr katrs ar smadzenēm apveltīts pretnešķīsteņu cīnītājs saprata, ka situāciju var mainīt vienīgi Saulvedis. Vai šis, vai cits – tas vairs nebija svarīgi. Galvenais, ka Saulvedis. Vadonis. Bez tā – ne soli. Bet lauru vainagus un vārsmas vadonim sagādās centīgie pilsoniskie patrioti un pietuvinātie dzejnieki. Kā jau gadsimtiem ilgi tas iegājies.