«Tas nebūtu korekti pret partneriem – atnākt uz sarunām ar savu kabinetu,» Saskaņas centra (SC) valdes loceklis Andrejs Klementjevs kādā intervijā atgaiņājās no žurnālista centieniem izzināt viņa pārstāvētā politiskā spēka nodomus attiecībā uz ministru amata kandidātiem.
Izskatās, ka Klementjevs, vēlēdamies publiski demonstrēt ieturēta politiķa stāju, tomēr neatklāj skumjo patiesību: nav jau ko likt tajā «savā kabinetā». Tas, ka šajās vēlēšanās, ņemot vērā agresīvo kampaņu, SC ieguvis tikai par divām deputāta vietām vairāk nekā pērn, liecina par iespēju griestiem, kādi nu jau ir sasniegti. Un ministra kandidātu rezervistu soliņš ir tikpat neizteiksmīgs kā pērn: tas, ka premjera amatam tiek piedāvāti uzreiz divi varoņi – Nils Ušakovs un Jānis Urbanovičs, neizslēdz jautājumus par to, kas tad ir gatavi aizpildīt pārējās ministru vietas? Nevienam neko neizsakoši ivanovi, petrovi un sidorovi?
Nevajag pārprast: nav runa par etnisko dalījumu, jo pelēcību netrūkst arī pārējos Saeimā ievēlēto spēku sarakstos. Vienīgi – saskaņieši cenšas «ieiet vēsturē kā vislabākie», pārējiem šobrīd tādu ambīciju – vismaz publisku – nav. Tagad daudz svarīgāk ir piekļūt pie mielasta galda, tad jau redzēs, kādu našķi izvēlēties. Tāpēc šī problēma top aizvien nozīmīgāka abiem klona veidojumiem – Zatlera Reformu partijai (ZRP) un Vienotībai. Ja neņem vērā Edmundu Sprūdžu (ZRP), kas pēdējās nedēļās TV ekrānā, jautri spurgdams, prezentēja savu partiju un premjera amata kandidāta cienīgu uzvedību, zatlerieši arī izceļas ar pelēcību, kas vietām iezaigojas ar dažiem pērļainiem izšuvumiem – tādiem kā, piemēram, bijušais Vienotības jauniešu aktīvists Klāvs Olšteins vai Ventspils oligarhu Berķa un Stepanova uzticības persona Aivis Landmanis. Tiešām, kāpēc gan Olšteins nevarētu būt, piemēram, izglītības ministrs, bet Landmanis – ekonomikas bīdītājs? Nav gan skaidrs, ko šajā «nācijas glābēju» kompānijā dara izcilais latgaliešu muzikants un seno mūzikas instrumentu krājējs Gunārs Igaunis, kas, pēc provizoriskajiem datiem, ir ievēlēts Saeimā.
Toties Vienotība ir zaudējusi tādu izcilnieku kā Ģirts Valdis Kristovskis, kurš uzskata, ka nav ievēlēts tāpēc, ka bijis «aktīvs». Žēl, protams. Ar viņu kopā bija vismaz jautri, un par pelēcību Kristovska sakarā nevarēja sūdzēties. Tieši tāpat garlaicīgi nebija arī ar Sarmīti Ēlerti un Aigaru Štokenbergu. Bet kas nu ir ievēlēti no Vienotības saraksta? Iespējams, ka filozofiski un ezotēriski noskaņoti ļaudis. Piemēram, Andris Buiķis un Ojārs Kalniņš. Pamalē vīd arī pāremocionālā Ingūna Rībena. Tiktāl redzam kultūras un izglītības ministrus. Bet kur tad ekonomika, tieslietas un iekšlietas? Un kā tad bez ārlietām, kuras tik mīļas bija tapušas izcilniekam Kristovskim?! Vai Vienotībai tomēr nevajadzētu padomāt par to, kā caurkritušos deputāta kandidātus sabāzt atpakaļ tajās pašās vietās, proti, Ēlerti – kultūras druvā, bet Kristovski – ārlietu lauciņā? Visi būtu laimīgi, un vēlēšanu mīnusiņu rūgtums atkal pārvērstos saldmē, jo pavērtos iespējas darīt tautai labus darbus.
Ja būtu runa tikai par pelēcību un košumu, viss būtu vienkārši: saber visus deputātus mozaīkas skatāmcaurulītē, kādas mūsu bērnībā bija vai katrā mantu kastē, un vēro, kādos smukos rakstos – vairāk vai mazāk krāsainos – viņi sakrīt. Taču problēma jau ir tajā apstāklī, ka Saeima lielākoties izceļas nevis ar intelektu, kam, patiesību sakot, vajadzētu būt primārajam, vērtējot parlamenta darba efektivitāti, bet gan ar prastu nedomāšanu, sak, balsosim tā, kā frakcijas priekšsēdis pateiks.
Par to gan nav vērts brīnīties: kādi vēlētāji, tāda Saeima. Kādas prasības, tāds piedāvājums. Kādu mūziku pasūtām, tādu arī klausāmies. Ja vēlētāji, un tādu bija ne mazums, balsoja par ZPR tikai (!) tāpēc, ka partijas līderis bija patriecis 10. Saeimu, pēc tam no viņa neprasot nedz ekonomisko, nedz ideoloģisko, nedz nacionālo, nedz ētisko skatījumu uz valsts nākotni, ko gan citu varam vēlēties? Ja liela daļa vēlētāju priecājas par saukli sitiet bagātos!, bet negaida, lai kāds sauktu pavisam citus vārdus – dariet tā, lai nebūtu nabago! – ko gan varam sagaidīt? Tikai un vienīgi lumpenproletariāta Saeimu. Tieši tādu, kādu to vēlas redzēt vairums vēlētāju. Tādu pelēcīgu proletāriešu sabirumu bērnības skatāmcaurulītē. Atšķirība vien tā, ka Saeima nav bērnības mantiņkaste. Bet to uzvaras eiforijā daudzi aizmirst.