Elita Veidemane / Viedokļi

Kāds prātnieks savulaik atzīmēja, ka sarunai ar vēlētāju jābūt konstruktīvai un nepārtrauktai. Proti, ir vēlams, ka tā nebeidzas nākamajā dienā pēc Saeimas vēlēšanām un ka viedās domas un gaišās nākotnes vīzijas, ko pauž laimīgi ievēlētie deputāti, ir skaidras, vienkāršas un pārskatāmas.

Premjers Dombrovskis esot saņēmis «signālus» par Aigaru Lūsi, kas vēl decembra sākumā bija ticamākais kandidāts uz Krājbankas (KB) administratora amatu. Premjeram par to esot bijušas «zināmas bažas», un tās pastiprinājušās pēc tiesībsargājošo iestāžu atzinuma, kas esot «klasificēts».

«Tēvs nokrita pēc pusotras stundas stāvēšanas rindā pie Krājbankas bankomāta,» skumjo un netaisnīgo notikumu atcerēdamās, stāsta Hanna.

«Mūs uzskatīja par lopiem», tāpēc mēs sadosim «ienaidniekiem», jo tagad esam kā «vienota dūre», un, kamēr «rusofobi šļāc indi» pār «mūsu brīvību», mēs stāsimies «brālis aiz brāļa, dēls aiz tēva», lai beidzot «krievu valoda kļūtu par valsts valodu».

«...Un gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai Dievs, svētī Latviju!, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja tautu,» atcerēdamās 1988. gada 18. novembra sirds saitēm stiegroto dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.

Viendien satiku kaimiņieni Svetlanu. «Klausies, Elita, ko viņš iedomājas?! Cilvēki jau bija nomierinājušies, bērni pienācīgi sāka mācīties latviešu valodu, bet kas tagad notiks? Latviešus un krievus ar pierēm sagrūst kopā, lai mēs visi kārtīgi sakautos?! Mūsu ģimenē neviens neatbalsta šo stulbumu,» temperamentīgā krieviete bez pieklājīgiem ievadvārdiem noliek pie vietas Vladimira Lindermana iniciēto parastu vākšanu par krievu valodu kā otro valsts valodu.

Haralds Burkovskis pirms nedēļas bija nepārprotami ironisks, kaut gan mēģināja saglabāt neitralitāti, komentējot pētījumu kompānijas GfK veikto aptauju par latgaliešu valodas lietošanas iespējām Saeimā.

«Zināt, kāpēc Zatlers gandrīz katru dienu izgāžas ar saviem tekstiem? Tāpēc, ka viņam vairs nav padomnieku,» vērtējot jaunizceptā politiķa Valda Zatlera publisko izteicienu pērļojumus, prātīgi teic kāds politikas vērotājs.

Ja valdības jaunā deklarācija tiktu pašaizliedzīgi pildīta, Latvija sāktu dzīvot materiālā pārticībā, biedriskā draudzībā un tālredzīgā gudrībā jau tuvāko trīs gadu laikā. Ja visu nozaru un virzienu valstiskie vadītāji pildītu deklarāciju, ko nule viņi, pie varas nonākuši, parakstīja, laime iestātos neatgriezeniski un Latvijas pateicīgie iedzīvotāji šo valdību uz rokām ienestu nākamajā valdīšanas posmā, proti, pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.

«Visu nakti negulēju, domādams par valsti,» pirms gadiem divdesmit reiz teica kāds kolēģis žurnālists, kas likteņa labpatikšanas dēļ bija kļuvis par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu – tās pašas institūcijas deputātu, kas 1991. gada 21. augustā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Viņš savā izteicienā, protams, bija pašironisks, taču, asa prāta sargāts, viņš nekad nepārkāpa politiskās gaumes robežas un izturējās pret valsts tā laika augstāko likumdevēju ar cieņu un atbildību. Pieņemu, ka tādas pašas attiecības viņam bija ar saviem vēlētājiem.

«ZRP lēmums veidot valdību ar VL!TB/LNNK mazinās aizdomas par Maskavas ietekmi ZRP,» nacionāļu aktīvists un tvitera tricinātājs Jānis Iesalnieks pirmdien internetā apgaismoja savus lasītājus.

«Mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu,» radio cieti noskaldīja ZRP priekšsēdis Valdis Zatlers, skaidrodams žurnālistiem savas partijas valdes naksnīgo izšķiršanos par labu Saskaņas centram (SC), pametot aiz borta Nacionālo apvienību (NA).

«Pamatjautājums ir par varu, un tas ir tālu prom no ētiskas dabas prātojumiem. Arī pasakas par vērtībām šādos brīžos nav aktuālas,» komentējot politisko jezgu, teica sociologs Aigars Freimanis.

Jāpierod pie domas, ka VL!TB/LNNK nekad nebūs valdībā. Vismaz šajā ne. Formālās tikšanās, kurās Zatlera Reformu partija (ZRP) un Vienotība it kā veiks sarunas ar vislatviešiem, nenozīmē itin neko, jo nedz ZRP, nedz Vienotībai tādi vislatvieši nav vajadzīgi pat lielgabala šāviena attālumā.

«Tas nebūtu korekti pret partneriem – atnākt uz sarunām ar savu kabinetu,» Saskaņas centra (SC) valdes loceklis Andrejs Klementjevs kādā intervijā atgaiņājās no žurnālista centieniem izzināt viņa pārstāvētā politiskā spēka nodomus attiecībā uz ministru amata kandidātiem.

Pamodos Krievijā. Pēcvēlēšanu politiskās paģiras, kurās stindzinoši augstprātīgs uzvarētāju vēsums mijās ar divu pakaļpalicēju nervozo knakarēšanos – kurš pirmais un pēc iespējas izdevīgākā pozā atdosies uzvarētājam, uzdzina lingvistisku grūtsirdību: vai gadījumā nevajadzētu sameklēt kādu krievu valodas mācībgrāmatu, lai atsvaidzinātu kaimiņvalsts valodu.

«Apvienības Vienotība galvenā kļūda ir savu ētikas standartu neievērošana. Es uzskatu to par ļoti divkosīgu pieeju. Domāju, ka tā ir Vienotības atslēgas kļūda, varbūt pati vislielākā,» demonstrēdams īpatnēju latviešu valodu, skarbus vārdus savai ģenētiskajai radiniecei – Vienotībai – raidīja Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs.

«Doktora Zatlera rīkojums Nr. 2 dos iespēju veselam grozam ar zaļiem, sīkiem un negataviem gurķiem nonākt galveno dārzeņu lomā,» privātā sarunā jokodamies pauda kāds politikas vērotājs. Jaunās sejas, pēc kurām alka ikviens vecajos laikos iztvīcis vēlētājs, nu ir parādījušās, turklāt lielā skaitā. Izpētot Saeimas ārkārtas vēlēšanām pieteikto deputāta kandidātu sarakstus, uzkrītošs zaļo gurķu pārsvars ir Zatlera Reformu partijā (ZRP).

Saskaņas centra (SC) runasvīri, tincināti par valdības personālijām – gadījumā, ja šis politiskais spēks tiks pie teikšanas, – klusē, kā zemi aiz vaigiem aizbāzuši. Nupat svētdienā Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) neiepriecināja TV skatītājus ar skaidru atbildi uz jautājumu: kas būs jūsu ministri? Kad tiksim pie stūres, tad arī uzzināsiet – apmēram tāds bija Rīgas birģermeistara sakāmais.

Priekšvēlēšanu izteicienu zelta fondā, protams, iekļausies Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāta Edmunda Sprūdža sulīgais izteiciens par to, ka viņš nejūtas kā kāpurķēde, ko var mest zem tanka.

Nedomāju, ka šodien vajadzētu spriedelēt par tēmu «cik vienoti toreiz bijām». Seriāls par latviešiem, kas, kā zāģa zobi cits pie cita piekļāvušies, stāvēja par Latvijas brīvību un neatkarību, ir ielikts vēstures plauktiņā, un tas nu izskatās gaužām apputējis.

Atklāti sakot, man ir vienalga, vai jaunradītās partijas līdera Valda Zatlera blakuskrēsls bija tukšs jau sākotnēji vai pilns ar Jaunā viļņa organizatoru Šenkmanu, vai atbrīvots tāpēc, ka Šenkmans aizgāja uz zēnistabu, vai speciāli nolikts, lai kompromata nolūkos tajā «pilnīgi negaidīti» iesēstos Ainārs Šlesers un pēkšņi «ieskrietu fotogrāfs».