«Tas, ka premjers ar pārējiem kabineta locekļiem mani iepazīstināja angļu valodā, visi jautājumi no ministriem bija angliski un tulkojums nebija nepieciešams, bija iespaidīgi. Visi kabineta locekļi zina angļu valodu – Eiropā to nevar bieži redzēt,» patiesā sajūsmā par piedzīvojumiem LR Ministru kabineta sēdē žurnālam Klubs stāsta Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic valdes priekšsēdis Martins Gauss.
Nu, tiešām, cik jauki: mūsu izpildvaras priekšstāvji nav kaut kādi tur ciema antiņi, kuru importvārdu krājums aprobežojas ar hau mač daz it kost*, iepērkoties Eiropas lidostu taks frī zonu veikalos. Mūsu valdības vīri un sievas, lūk, ir sapratuši, ko Martins Gauss angļu mēlē stāsta par lidsabiedrības attīstības iespējām, un viņš ir bijis patīkami pārsteigts par «ministru lielo aktivitāti un iesaistīšanos lidsabiedrības jautājuma risināšanā».
Mēs, vienkāršie pilsoņi, arī esam gandarīti par ministru augsto izglītības līmeni un tam sekojošo svešvalodas prasmes demonstrāciju. Un ir tikai viena maza, protams, nesvarīga detaļa, kas liedz šo faktu sveikt ar pienācīgām fanfarām un uguņošanu. Šī detaļa saucas: Latvijas Republikas Ministru kabinets (MK) un tā darba valoda. Līdz šim bijām pārliecināti, ka še ir Latvija, kur valsts valoda ir latviešu valoda. To apliecināja arī nule notikušais referendums. Bet MK locīklām, izrādās, tāds referendums ir pie elkoņa: viņiem daudz svarīgāk šķiet parādīt savas valodu prasmes, lai Martins Gauss, nedod, dies, nepadomātu, ka skaisti izremontētajā MK sēžu zālē pie krēsliem pielipuši vien košļeņu pārpalikumi, nevis īsteni poligloti un intelektuāļi.
Labi, mēs uzzinājām, ka angļu valodu Ministru kabinets pārvalda prefekti. Bet kā ir ar krievu valodu? Kā būtu, ja lidsabiedrību airBaltic vadītu kāds topmenedžeris no Krievijas, piemēram, kāds Ivanovs? Kā būtu, ja Ivanovs, protams, vēl nebūtu apguvis latviešu valodu un viņam nāktos runāt Ministru kabineta sēdē krieviski? Uzminējāt: valdībā sēdošie letiņi nav nekādi no kokiem nokāpušie karojošie nacionālisti, drūmie neofašisti vai baisākie rusofobi. Viņi saprastu un runātu krieviski, un Ivanovs žurnālā Klubs tad varētu teikt: «Tas, ka premjers ar pārējiem kabineta locekļiem mani iepazīstināja krievu valodā, visi jautājumi no ministriem bija krieviski un tulkojums nebija nepieciešams, bija iespaidīgi. Visi kabineta locekļi zina krievu valodu – Eiropā to nevar bieži redzēt.»
Mīlīši, nu kādas gan var būt mūsu valsts krievvalodīgo (un citu svešvalodīgo) bažas par to, ka viņus neievēro, apspiež, diskriminē un noniecina? Nekādas! Mēs, latvieši, esam tik pretimnākoši, ka bez aizkavēšanās iemācīsimies arī ķīniešu, arābu un suahili valodas, lai tikai no kaut kurienes te uz brīdi ieklīdušajiem topmenedžeriem, dažādu tautību revolucionāriem, nekustamo īpašumu spekulantiem un citiem internacionālās Latvijas cēlājiem būtu ērtāk un patīkamāk te atrasties. Un tikai daži nedraudzīgie nemiera cēlāji kaut ko burkšķēs par to, ka pretimnākšana kārtējo reizi pārvēršas prasti bezziepainā līšanā visos iespējamos atvērumos. Bet kas nu viņos vairs klausīsies, ja pašcieņas iztrūkums kā drošs korķis būs aizspiedis gan ausis, gan pārējos maņu orgānus.