«Iespējams, šis notikums būs ļoti vērtīgs sākums kaut kam jaunam daudz plašākā nozīmē – nevis pašas koncertizrādes dēļ, bet tāpēc, ka tai ir iespēja attīstīties un turpināt augt, lai Latvijas muzikālajai telpai piešķirtu vēl vienu nokrāsu,» saka jaunais režisors Mārtiņš Kagainis. Otrdien, 21. decembrī, pulksten 19 VEF Kultūras pilī gaidāma krāšņa, ibēriska koncertizrāde «Spāņu vakari – La Zarzuela».
Koncertizrādes centrā ir spāņu operetes žanrs - sarsuela. Žanrs, kas, pateicoties daudziem spāņu un citu tautību operdziedātājiem, kuri savos koncertos izpilda sarsuelu, šobrīd Eiropā un Amerikā piedzīvo lielu popularitātes vilni.
Topošajā koncertizrādē piedalās: soprāns Anta Jankovska, tenors Mihails Čuļpajevs, baritons Nauris Indzeris, Latvijas Nacionālās operas un baleta solisti Baiba Kokina un Raimonds Martinovs, aktieri Zane Daudziņa un Egils Melbārdis, ģitārists Kaspars Zemītis, vijolnieks Gidons Grīnbergs, altiste Diāna Anna Ritenberga, čellists Ivars Bezprozvanovs, jaunais klarnetists Pēteris Eduards Kalniņš, sitaminstrumentālists Uģis Krūskops un pianiste Helēna Laukmane. Aranžiju autors - itāļu diriģents un aranžētājs Enriko Dzullino.
«Sarsuela nav komēdija, tā ir neliela fabula, kurā, imitējot Itāliju, dzied un tēlo,» šādi Spānijas zelta laikmeta dramaturgs un dzejnieks Pedro Kalderons de la Barka (1600-1681) 17. gadsimta otrajā pusē iepazīstināja pasauli ar jaunu teātra žanru, kas lielās līnijās līdzinājās jaundzimušajai itāļu operai.
Termina «zarzuela» nozīme, kas tiešā tulkojumā no kastīliešu dialekta nozīmē «krūms» («zarzas»), radusies vietā, kur notika teātra uzvedumi, lai izklaidētu «Infanta Fernando» galmu, kas, atgriežoties no medībām, parasti atpūtās «Palacete de la Zarzuela» - Madrides perifērijā, izteikti krūmainā apvidū.
Jau kopš pirmsākumiem sarsuela bija eklektisks žanrs, kurā mūzika, dziesma un deja saplūda ar prozas teātri, tomēr tikai 19. gadsimta otrajā pusē Spānijā dzima nacionālā skola ar tautiskiem, populāriem ritmiem, īstās sarsuelas pamatprincipiem un īpašībām, tekstos un drāmā atspoguļojot autentiski ibērisku realitāti.
«Mūsu koncertizrādē Mārtiņa Kagaiņa scenārijā un režijā un Elīnas Miltas Niedrājas scenogrāfijā savīsies sarsuelas skaistākās melodijas ar temperamentīgiem deju ritmiem un asprātīgiem dialogiem ģitāras, vijoles, alta, čella, klarnetes, kastaņešu un klavieru pavadījumā. Kārļa Kaupuža izveidotā gaismas režija aizvedīs skatītāju krāsainā ceļojumā no aizdūmotas Madrides tavernas līdz krāsu un saules pielietajam Seviļas tirgus placim,» atklāj operdziedātāja Anta Jankovska, piebilstot, ka jauniestudējumu piedāvā klasiskās mūzikas ģilde «Euterpe» sadarbībā ar Latvijas baleta un dejas ģildi.
Kamēr Latvijas skatītāji ziemas spelgonī tiek aicināti neaizmirstamā muzikālā ceļojumā saules, dzīvesprieka un kaisles pilnajā Spānijā, mirkli pirms veras pirmizrādes priekškars, «Neatkarīgā» uz sarunu aicina koncertizrādes «Spāņu vakari - La Zarzuela» scenārija autoru un režisoru Mārtiņu Kagaini.
Ko skatītāji sagaidīs no šī jauniestudējuma?
Koncertizrādes nosaukums «Spāņu vakari - La Zarzuela», kurā tiks akcentēta spāņu operetes sarsuelas būtība, nav izvēlēts nejauši, jo ceram, ka šis būs tikai pirmais no daudzajiem spāņu vakariem, ko varēsim piedāvāt skatītājiem. Man pašam ļoti patīk termins «koncertizrāde», un man ir iekšēja vēlme šo žanru arvien nostiprināt. Koncertizrāde nav gluži koncerts ar vakara vadītāju, kurš piesaka muzikālos numurus, bet tā pamatā ir stāsts, kas tiek izstāstīts izrādes formātā. Arī mūsu mērķis ir uzburt mazas spāņu ainiņas un parādīt, cik daudzšķautņaina var būt gan sarsuela, gan arī dzīve Spānijā - no ļoti viegliem muzikāliem komēdijas žanra numuriem līdz pat operas cienīgiem klasiskiem numuriem, no romantiskas iemīlēšanās līdz nelaimīgai un traģiskai mīlestībai.
Iespējams, daudziem operetes skatītājiem termins «sarsuela» ir kas pavisam jauns.
Jā, iespējams. Man arī pašam nācās to iepazīt. Es nevaru apgalvot, ka Latvijā līdz šim tas nekur nav atskaņots, bet, cik man zināms, koncertizrāde, kas veltīta tikai sarsuelai, līdz šim nav bijusi. Domāju, mēs būsim pirmie. Protams, bija pāris skaņdarbi, kurus dzirdot sapratu: ak, tā ir tā sarsuela... Un es pieļauju, ka arī skatītāji, kuri interesējas par klasisko mūziku, kādus skaņdarbus atpazīs un - tagad arī zinās, ka tie ir no spāņu sarsuelas.
Kāds bija lielākais izaicinājums, veidojot šo koncertizrādi?
Atrast pavedienu, kā to pasniegt, lai uz skatuves būtu ne tikai nosacīti uzburtas Spānijas ainiņas, bet arī skatītāji lai vienlaikus būtu gan emocionāli uzrunāti un izklaidēti šī vārda labākajā nozīmē, gan ieguvuši lielāku izpratni par to, kas tad ir sarsuela. Tas sākotnēji bija lielākais izaicinājums. Tāpēc galvenais uzdevums bija salikt pareizos akcentus.
Jums jau ir zināma pieredze, «liekot akcentus» muzikālajā žanrā.
Jā, šis žanrs mani ļoti uzrunā. Vienu šādu lielformāta mūziklu jau esmu iestudējis, tagad aktīvi strādāju pie otra, kam pirmizrāde plānota 19. janvārī VEF Kultūras pilī. Tas būs Jāņa Lūsēna un Kārļa Vērdiņa mūzikls pēc Oskara Vailda pasakas «Zvaigznes bērns». Šī mūzikla pirmizrādei vajadzēja būt jau novembrī, bet pandēmijas ierobežojumu dēļ nācās to pārcelt uz janvāri.
Jā, šis ir tas lauciņš, kas mani saista un kurā es ar prieku izmēģinu savus spēkus. Tāpēc, kad Anta Jankovska mani uzrunāja, piedāvājot veidot koncertizrādi «Spāņu vakari - La Zarzuela», es uzreiz piekritu, jo sapratu, ka šī ir iespēja uzzināt vēl ko jaunu, vienlaikus izmēģinot savus spēkus operetes žanrā.
Pirmā pieredze jums bija ar amerikāņu autora Džonatana Larsona 1996. gadā sarakstīto un pasaulē lielu popularitāti guvušo mūziklu «RENT».
Jā. Šis darbs, kas bija plānots kā mans un Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas absolventu diplomdarbs, pandēmijas dēļ izstiepās divu gadu garumā un piedzīvoja divas pirmizrādes - skolu beidzot pagājušā gada rudenī Jūrmalas teātrī un otrreiz šā gada augustā Tallinas kvartālā. Tas ir mūzikls, kas atklāti vēsta par jaunu mūziķu un mākslinieku centieniem izdzīvot finansiāli nestabilos un sociāli sarežģītos apstākļos. Un, lai arī pats mūzikls ir jau trīsdesmit gadus vecs, tās lietas, par ko Amerikā runāja pirms trīsdesmit gadiem, šobrīd Latvijā ir ļoti aktuālas, īpaši jauniešu vidū.
Vai šo mūziklu vēl būs iespēja kur redzēt?
Nē. Jo, par laimi, daži no šī mūzikla izpildītājiem - Emīlija Pavlovska, Gustavs Melbārdis un vēl daži - ir tikuši mācīties prestižās mūziklu augstskolās Ņujorkā, Losandželosā, Londonā, Austrijā un Nīderlandē. Man ir prieks par katru jaunieti, ar kuru šajā īsajā laika nogrieznī man bija iespēja strādāt un palīdzēt viņiem sajust, ko nozīmē piedalīties pilna apjoma mūziklā. Un man ir prieks, ka tas savukārt ir palīdzējis viņiem sasniegt savus mērķus, lai kļūtu par izciliem mūziķiem un mūziklu izpildītājiem. Šis darbs tagad nolikts plauktiņā kā ļoti laba atmiņa.
Kad jaunie mūziklu dziedātāji atgriezīsies mājās ar prestižo augstskolu diplomiem, varbūt to varēs atjaunot?
Tad jau būs jāstrādā pie jauniem mūzikliem. Man ir ļoti veiksmīga sadarbība ar Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļu, un nākamā pavasara beigās Latvijas kultūras telpā mūziklu žanrā paredzēts vēl viens liels pārsteigums. Mans mērķis ir popularizēt šo žanru, dot iespēju parādīties šiem jaunajiem censoņiem, kuri spēj izpildīt visu, ko prasa šis sarežģītais žanrs. Līdzīgi kā sarsuelā, kur māksliniekiem uz skatuves ir nedaudz jāpadejo, nedaudz jāpadzied un nedaudz jāpaspēlē teātris. Ir svarīgi mērķtiecīgi strādāt pie šo prasmju attīstīšanas, pilnveidošanas un praktizēšanas, un tad jau mēs varēsim domāt arī tālāk. Ja būs labi izpildītāji un labs piedāvājums no mūsu puses, būs arī pieprasījums.
Jūs esat labi pazīstams ar šo žanru, jo arī pats esat «nedaudz dejojis, nedaudz dziedājis, nedaudz teātri spēlējis»…
Jā. Dejojis esmu ļoti ilgus gadus, no pirmās klases līdz 17-18 gadu vecumam profesionāli dejoju sporta dejas. Šī pieredze man vēlāk noderēja gan dažādos koncertuzvedumos, gan kabarē programmās, man ir arī vairāku dejošanas šovu pieredze. Dejošana bija nozīmīga manas dzīves daļa, kas arī palīdzēja saprast, ka mani saista mūzikli - jo deja mūziklos ir neatņemama sastāvdaļa.
Arī teātri esmu spēlējis kopš skolas gadiem, vēlāk to turpināju Jūrmalas teātrī, kur spēlēju joprojām. Septembrī festivālā «Spēlesprieks» Limbažos bija pirmizrāde - Stefana Mallatrata un Sūzenas Hilas gotiskajā trillerī «Sieviete melnā» (režisors - Imants Jaunzems).
Jā, un arī dziedāt man vienmēr ir paticis. Skaidrs, ka šis viss man ir ļoti tuvs un man patīk to darīt. Tāpēc patiesi priecājos, ka dzīvē viss ir tā sakārtojies, ka man ir iespēja ar to nodarboties profesionāli. Kā es smejos: kā var nepatikt strādāt šajā profesijā, ja tev mēģinājumos cilvēki skaisti dzied, lieliski kustas un vēl labi spēlē teātri… Tas ir brīnišķīgi!
No dejošanas, teātra spēlēšanas un dziedāšanas esat pilnībā pārgājis režijas lauciņā?
Šīs pārmaiņas notiek tieši šajā laikā, bet es neesmu pateicis kategorisku «nē» vienam un «jā» otram. Ņemot vērā manu pieredzi, esot izpildītāju pusē dažādos koncertuzvedumos, izrādēs un šovos, domāju, tas ir nākamais attīstības solis - pašam domāt, radīt, veidot, bet neizslēdzot iepriekš iegūto pieredzi.
Esat studējis aktiermeistarību vai teātra režiju?
Esmu kā režisors absolvējis Audiovizuālās un skatuves mākslas maģistrantūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Aktiermeistarību esmu mācījies pie teātra režisoriem gan skolā, gan vēlāk Jūrmalas teātrī un, protams, arī augstskolā. Bet vislielāko paldies es varu teikt gan Dacei Umbraško, gan Aigaram Balulim - lai viņam viss forši tur, augšā - un jo īpaši Imantam Jaunzemam. Tas, ko viņi sniedza Jūrmalas teātra aktieriem, ir neatsverami, jo tie bija nevis četri augstskolas studiju gadi, bet vairāk nekā desmit gadu praktiska pieredze. Es joprojām to mācos, šobrīd gan vairāk mēģinu stūrēt režijas lauciņā, un izskatās, ka cilvēkiem patīk tas, ko es daru. Un tas mani priecē.
Vai esat sapņojis arī pats reiz piedalīties kādā mūziklā?
Man reiz bija sapnis būt par aktieri, es arī mēģināju stāties «aktieros», bet, pabeidzot teātra režijas maģistrantūru, sapratu: forši, ka mani neuzņēma. Laikam jau dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Neatkarīgi no tā, cik ļoti man patīk būt uz skatuves, es laikam vairāk varu izdarīt un sasniegt, par to stāstot un palīdzot tiem, kuri labāk spēj iemiesoties izpildītāju lomās. Vismaz man pašam tā šķiet. Bet, iespējams, jau pavasarī redzēsiet mani arī kā izpildītāju Latvijā ļoti zināmā mūziklā.
Vai tas, ka pats daudz esat bijis uz skatuves, režisora darbā palīdz vai traucē?
Gan palīdz, gan traucē, bet es cenšos būt saprotošs. Skaidrs, ka, strādājot pie mūzikla vai muzikāla uzveduma, ir svarīgi režisora ambīcijas un vēlmes sabalansēt ar iespējām, jo šis žanrs ir ļoti sarežģīts. Tas sniedz baudu tikai tad, ja «viss mehānisms» strādā ļoti precīzi, ja katrs savu lietu izdara tik daudz, cik vajag, un precīzi tajā brīdī, kad to vajag. Un režisoram ir jāizdomā, kā šos atsevišķos gabaliņus salikt kopā, lai tie ne tikai strādā precīzi, bet arī izpildītājiem ir ērti, jo tam jādabū klāt vēl arī vēstījums un emocionālais pārdzīvojums. Tas ir baigais darbs ar niansēm un detaļām. Piemēram, strādājot pie «Zvaigznes bērna», sapratu, ka robeža starp «ļoti labi» un «ļoti slikti» ir ārkārtīgi trausla - viena neprecīza vai nedaudz pārspēlēta darbība var izjaukt visu «mehānismu». Iespēju robežās braucu uz Londonu, kas ir viena no mūziklu mekām - paskatīties, kā viņi strādā. Viņi «ņem» tieši ar precizitāti - tur viss ir tik precīzi atstrādāts, ka tu gūsti baudu no tā. Bet tas nenozīmē, ka viņi tikai atstrādā - tas ir baigais treniņš, jo viņi vienlaikus ir arī «šeit un tagad», un tā savukārt ir baigā jauda.
Mums ir uz ko tiekties.
Jā, un es domāju, ka mēs ejam pareizā virzienā.
Kurā virzienā vērstas jūsu intereses no radošā darba brīvajā laikā?
Kopš tā brīža, kad pārtraucu profesionāli nodarboties ar sporta dejām, mans vaļasprieks ir slēpošana. Skaidrs, ka šī ziema, līdzīgi kā iepriekšējā, visticamāk, paies tepat, pa Latvijas kalniem, bet esmu bijis arī ārpus Latvijas un sapratis, ka kalnu slēpošana ir tā lieta, kas man patīk. Bet šobrīd ziemu izbaudu pastaigās gar jūru, jo, dzīvojot Jūrmalā, man ir privilēģija brīvā brīdī tikt līdz kāpām un baudīt ziemu visā tās krāšņumā. Un vēl man patīk volejbols. Rudens, ziemas un pavasara sezonā to spēlēju telpās, vasarā - protams, pludmalē. Un, kad no radošā darba esmu šādi atslēdzies, man ir vairāk spēka darboties ar aktieriem mēģinājumā. Tā ir cita enerģija, ko tādā veidā iegūstu, un tā ļauj atgriezties pie darba ar jaunu sparu. Tāpēc ir jāmēģina būt balansā.
Jums tagad jānotur balanss starp kaislīgajiem «Spāņu vakariem - La Zarzuela» un emocionālo ziemas pasaku visai ģimenei «Zvaigznes bērns», jo abi ir tapšanas procesā.
Tagad viss fokuss viennozīmīgi ir uz sarsuelu. Liels paldies Antai, ka viņa mani uzrunāja šim specifiskajam darbam. Paldies par šo iespēju, man ir ļoti interesanti. Kad pirmizrāde būs garām, nedaudz ievilkšu elpu, un līdz ar jaunā gada sākumu trīs nedēļas bez apstājas diendienā strādāsim, lai pabeigtu «Zvaigznes bērnu». Tajā piedalīsies Kristīne Zadovska, Zigfrīds Muktupāvels, Katrīna Dimanta, Annija Putniņa, galvenajā lomā mainīsies divi Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi - Markuss Rūtentāls un Patriks Tabaks. Mainīsies, jo noslodze būs diezgan liela, iespējams, dienā būs divas izrādes, un tie, kuri saprot mūziku, varēs pārliecināties, ka tas ir sarežģīti. Jo mūzikls uzrakstīts ļoti labā līmenī. Jā, cerams, skatītāji teiks, ka ir forši, bet tas ir liels izaicinājums, lai sasniegtu to «forši». Šajā mūziklā jauni izaicinājumi ir arī lielajiem māksliniekiem, un tas, manuprāt, ir svarīgi. Arī es ļoti novērtēju tieši darba procesu, iespēju strādāt komandā, kurā ir jau ļoti pieredzējuši mākslinieki un salīdzinoši ļoti jauni mākslinieki - jo tajā brīdī abām pusēm ir no kā mācīties. Protams, lai šis muzikālais žanrs pie mums noturētos un būtu, ir neatlaidīgi un mērķtiecīgi jāstrādā. Es esmu apņēmības pilns turēt rūpi par šī žanra attīstību Latvijā un esmu pārliecināts, ka kaut kad tas rezultēsies ar kaut ko ļoti labu.
Lai tā arī notiek! Lai nav nekādu šķēršļu, kas to spētu bremzēt vai apturēt.
Jā, tas šodien ir pats svarīgākais, un pie tā arī piedomāsim.
