Drēgnajos rudeņos un citā jūras peldei nepiemērotā laikā noteikti jādodas uz Aspazijas māju Jūrmalā, lai izprastu tā laika šarmu un izjustu bohēmas garu! Te var uzzināt, kāpēc poļi un vācieši, ieraugot Aspazijai dāvāto papīra presi, metas prom no muzeja kā velns no krusta un kāpēc muzejā nav nevienas dzejnieces un dramaturģes kleitas. Dzejnieces un viņas mājas noslēpumus "Neatkarīgajai" atklāj Aspazijas mājas pārstāve Dace Kaukule.
Ja kādam pateiktu vārdu Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, maz būtu cilvēku, kuri šajos burtos atpazītu izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes slaveno pseidonīmu - Aspazija. Lai iegrimtu tā laika atmosfērā un savām acīm ieraudzītu Aspazijas dzīvi un palūkotos viņas acīm uz dzelzceļa sliedēm, Lielupi un jūru, "Neatkarīgā" devās ciemos uz Aspazijas māju. Šeit sastopu noslēpumaino stāstnieci Daci, kura iegrimšanu pagātnē sāk ar mājas slieksni.
"30. gados ļoti daudzi cilvēki nāca pie Aspazijas sasveicināties. Tas bija laiks, kad cilvēki bija atklātāki. Aspazijai bija mājkalpotāja Anniņa, kura strikti sekoja tam līdzi, ja viņai neiepatikās cilvēks, tam tika liegta ieeja. Viņa arī šķiroja dzejnieces vēstules, bija mājkalpotāja un savā ziņā sargsuns. Pirmā telpa, kurā tika ielaisti apmeklētāji, bija zilais salons, kas ir greznākā telpa visā mājā. Salonā apskatāmās gleznas ir oriģināli. 1939. gadā, jūtot kara tuvumu, Aspazija visas gleznas aizsūtīja uz Rīgu. Vienīgā, ko viņa paturēja, bija Vilhelma Purvīša dabas ainava. Ainavu lielmeistara “Ziedošās ābeles” ir Aspazijas mājas lielākais dārgums. Ko mēs glābtu krīzes situācijā? Vilhelms Purvītis, Jūlijs Madernieks, Voldemārs Zeltiņš, tie tiktu pirmie glābti, pēc tam varbūt skrietu pakaļ Konstantīna Rončevska un Natālijas Dīriķes Raiņa bistēm. Visi vērtīgi mākslas priekšmeti," stāsta Dace Kaukule.
1930. gados visa lielā sadzīve notika lielajā salonā ap pieciem vakarā. Kara laikā dzīve bija vienmuļāka un mājas saimniece ik pa laikam slimoja. Pie Aspazijas ciemojusies Zenta Mauriņa, Kārlis Skalbe, Konstantīns Raudive, brāļi Birkerti. Saraksts ir garš. Aspazijas mājās augstu godā tika turēti (vienlaicīgi dzīvoja trīs, bet pavisam bija četri) kaķi. Pati dzejniece sevi sauca par kaķu māsu, nevis kaķu tanti. Kaķi viņai tuvi no mazotnes, kā vienīgais bērnības draugs. Šis nams bija būvēts kā vasarnīca, tāpēc Aspazijai te vienmēr gada aukstajos mēnešos ļoti sala. Rakstniece Agata Nesaule ziedoja grāmatas "Sieviete dzintarā" honorāru Aspazijas mājas kamīna izveidei, lai vismaz Aspazijas garam te būtu silti. Arī mūsdienās, kad no Lielupes iepūš vējš, temperatūra krītas ļoti strauji. Verandā dzīve norisinājās tikai vasarās. Uz ziemu durvis tika aizvērtas un nosiltinātas. Neraugoties uz to, siltumu bijis grūti noturēt. Aspazijas mājā arī var redzēt augus, kuri tajos laikos bija katrā mājā - papardes, gumijkoks un citi. Zaļie augi Aspazijai nozīmēja mātes mīlestību, viņas klātbūtni.
Uz otro stāvu jākāpj pa stāvām trepēm. Kā teic Dace Kaukule, šeit kritusi gan Aspazija, gan Anniņa. Tāpat kā pirmais stāvs, tas ir iekārtots tuvu tam, kāds tas bija dzejnieces dzīves laikā, vienīgi istabas nav piekrautas ar grāmatām. Aspazija bijusi moderna sieviete. Tas ir redzams viņas darba kabinetā. Lietojusi telefonu, klausījusies radio, bet nav izmantojusi rakstāmmašīnu, paliekot uzticīga tikai spalvaskātam. Ar rakstāmmašīnu strādājusi viņas sekretāre Anna Stunda. Augšstāvā redzams vēl viens dārgums. Tas ir Raiņa portrets, kurš viņam ļoti paticis. Aleksandras Beļcova glezna, kuru arī mēs noteikti glābtu. Rainis bija Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas kāzās vedējtēvs.
Darba kabinetā atrodas visvairāk lietu, kuras piederējušas Aspazijai. Tas ir grāmatu skapis, klavieres un oriģinālā papīru spiede, kura divdesmitajos gados uzdāvināta Rainim un Aspazijai. Šis dārgums ir mazliet paslēpts no apmeklētāju acīm, jo to rotā ugunskrusti. Uz šiem simboliem nelāgi reaģē poļu un vācu tūristi. "Viņi bēg no muzeja prom, jo viņiem liekas, ka Aspazija bija naciste. Neraugoties uz visu, tā ir viena no lielākajām vērtībām, kas šajā telpā ir. Ziemās, kad paliek tikai vietējie tūristi, izņemsim atkal ārā, jo latvieši neuzdod jautājumus par ugunskrustiem. Kad ienāk ebreju tūristi, viņi izlasa uzvārdu Johanna Emīlija Lizete Rozenberga un saka - tā ir mūsējā. Mēs sakām - diemžēl nav," stāsta Dace Kaukule.
Otrajā stāvā vēl atrodas arī dzejnieces brāļa meitas Virēnas Rozenbergas istabiņa. Arī šeit redzams vērtīgs darbs Hildas Vīkas glezna “Mežs”. Nelielā guļamistabā var sastapt pašu dzejnieci. Tā ir vieta, kur viņa aukstā laikā uzturējusies visvairāk un rakstījusi. Te ir maza krāsniņa, un Anniņai šo istabu vienīgo izdevās uzturēt siltu. Laikā, kad Eduards Pāvuls bija skolnieks, viņš tika sūtīts pie dzejnieces palīdzēt sakraut malku. Viņa atmiņās palicis, ka uznācis augšā un ieraudzījis, ka mazajā guļamistabā Aspazija ar Anniņu saspiedušās kopā un dreb no aukstuma.
Pēc Aspazijas nāves mājā katrā istabiņā tika iemitināti vasarnieki, kuri pamazām izvazāja dzejnieces personīgās mantas. "Ir jocīga sajūta, kad muzejā ienāk cilvēki un saka, ka atnesuši grāmatiņu, kas mājās stāvot kā apkaunojums. Vecāki vai vecvecāki to paņēmuši no šejienes, un tagad to ģimene grib atgriezt. Vienu tādu grāmatu atnesa pagājušogad. Tur skaidri var redzēt Aspazijas rokrakstu, piezīmes. Ir tādas vērtības, kuras atgriežas pēkšņi," teic Dace Kaukule.
Aspazijas mājai no abām pusēm ir verandas. No vienas verandas redz Lielupi, no otras - jūru. No ziemeļu puses paveras skats uz jūru. Nu, mazliet pārspīlēti, jo no jūras var redzēt tikai mazu stūrīti. Tepat novietots binoklis, caur kuru var ieraudzīt Aspazijas pieminekli, kurš atrodas kāpās.
“Kara laikā Aspazijai, tāpat kā lielākajai daļai sabiedrības, iestājās grūti laiki. Ar ēdienu bija grūti, un tad noderēja viņas drēbju skapis, lai tiktu pie zivīm. No skapja pazuda skaistās blūzes, kleitas. Jūrmalas ģimnāzijas latviešu valodas skolotājs Antons Avens savās atmiņās rakstīja, ka viņam kara gados licies, ka pa ielu pretī nāk Aspazija, bet tā bija zvejnieka sieva dzejnieces drēbēs. Dzejniece deva savas drēbes arī Anniņai. Presē publicēta bilde, kur Anniņa ar Aspaziju apmeklē Raiņa kapu. Mājkalpotāja ir lielā, masīvā kažokā, skaidrs, ka dzejniece atkal ir atvērusi savu skapi. Ir arī fotogrāfijas, kur redzams, ka Anniņa rotājusies ar Aspazijas rotām. Viņai nebija žēl. Pēc notāra uzskaitītā īpašuma, viņai piederēja divi lieli drēbju skapji, bet mums tagad nav neviena," teic Dace Kaukule.
