Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība svinīgā sarīkojumā Dzintaru koncertzālē pasniedza pašvaldības augstākos apbalvojumus. Ar Goda zīmi par sabiedriski aktīvu un radošu darbību un ieguldījumu Jūrmalas popularizēšanā apbalvota mūsu kolēģe, žurnāliste, publiciste un sabiedriskā darbiniece Elita Veidemane.
Balvu pasniegšanas ceremonijā tika norādīts, ka E. Veidemane ir aktīvi iesaistījusies Jūrmalas sabiedriskajā dzīvē, vadījusi Jūrmalas Kultūras konsultatīvo padomi, rakstījusi par aktualitātēm Jūrmalā un sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem. Vienmēr iestājusies par nacionālo un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanu. Balvas pasniegšanā tika atgādināts, ka E. Veidemane Atmodas laikā aktīvi darbojusies Tautas frontē un 2000. gadā viņai piešķirts augstākais Latvijas valsts apbalvojums - IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Daloties pārdomās par sevi un savu saikni ar Jūrmalu, E. Veidemane teica: “Jūrmalu atminos kopš agras bērnības. Tā kā mans tēvs bija Dubultu pirts direktors, mazgāties varējām, kad vien tīk. Savu karjeru viņš pabeidza kā Jūrmalas izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks.
Bet bērnībā man niķi bija prātā. Pirts atradās Lielupes krastā. Mēs, piecgadnieki, sešgadnieki ar draugiem, kaimiņu puikām, sasēdāmies laivā un kuģojām pār Lielupei. Kad atkuģojām atpakaļ, tēvs man pamatīgi sadeva ar žagariem. Tā bija vienīgā reize, kad viņš man nopēra. Viņš taču baidījās par mūsu dzīvību.
Tieši tēvs mani iemācīja mīlēt dabu. Reiz, kad atnesu mājās salauztus pūpolu zariņus, viņš teica: nekad nelauz kokus un neposti dabu. Raugies uz dabu tādu, kāda tā ir, daba nav jānes mājās, uz dabu ir jāskatās, nevajag dabu postīt. Tā bija mana otra mācība: jāsargā ne tikai pašas dzīvība, bet arī tā dzīvība, kas valda ap mums.
Tā ir viena no prasmēm vērot skaisto un reizēm skarbo Jūrmalas dabu. Atminos 1967. un 1969. gada vētras, izgāztos, nolauztos kokus, izskalotās kāpas. Tas bija briesmīgi. Jau agrā bērnībā sapratu, ka daba ir varena un cilvēka spēkos nav dabu uzvarēt. To visu man tagad liek atminēties pašreizējā skaļā bļaustīšanās par kaut kādām klimata pārmaiņām. Nevajag mēģināt dabu pārveidot pēc sava prāta. Tas nav produktīvi. Dzīvojot Jūrmalā, to nav grūti saprast. Jūrmala man nozīmē vēl ļoti daudz ko - mīlestību, draudzību, izglītību, skološanos Majoru pamatskolā, pēc tam Pumpuru vidusskolā. Mani skolotāji mācīja mani mīlēt latviešu valodu, mīlēt dzimteni Latviju, kļūt par personību, būt tādai, kādu es pati sevi jūtu. Skolotāji mācīja draudzību, mācīja saskatīt cilvēkos labo, saskatīt patiesību un cīnīties par to. Jau skolā es kļuvu patstāvīga ar savu noteikto raksturu. Zīmīgi, ka, mācoties skolā, man ne reizi neienāca prātā doma kļūt par žurnālistu. Cerēju kļūt par skolotāju - tāpat kā mana mamma. Viņa bija angļu valodas skolotāja tajā pašā Pumpuru vidusskolā. Pabeidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Pirmo gadu patiešām nostrādāju par latviešu valodas un latviešu literatūras skolotāju Pumpuru vidusskolā. Dzīvē sagadījās tā, ka mani kāzu vedēji bija žurnāliste Dace Dūze un viņas vīrs žurnālists Gunārs Dūzis, viņi man ieteica pirmo skolas brīvlaiku nostrādāt laikraksta “Padomju Jaunatne” redakcijā.
Nonācu rakstnieces Monikas Zīles pakļautībā. Viņa bija galvenā redaktore. Nostrādāju vasaru. Monika Zīle teica: “Es jūs nelaidīšu prom, jūs labi rakstāt.” Mans pirmais raksts bija par skolotāju Ogrē. Sāku rakstīt un mācīties no Monikas Zīles, kā izteikt savu domu un to literāri noformulēt. Protams, sākumā, kā jau žurnālistam, kurš ir iesācējs, bija jāatbild uz galvenajiem jautājumiem: kas, kur, kad. Pēc tam jau es sāku arī izteikt savu viedokli. Tā es paliku tur strādāt, līdz 1988 gadā mani pie sevis uz laikrakstu “Atmoda” paaicināja Dainis Īvāns. 1988. gada 16. decembrī manā vadībā iznāca pirmais “Atmodas” numurs.
Jūrmala vienmēr būs un paliks mana galvenā pilsēta, šī plašā strēle starp Lielupi un jūru, ar mežiem, ar brīnišķīgo dabu. Skaista pilsēta ar bagātīgu kultūras dzīvi. Paraudzīsimies kaut vai uz Dzintaru koncertzāles piesātināto programmu. Kultūras dzīve mutuļo arī ārpus koncertzāles: kori, simfoniskie koncerti dažādās pilsētas vietās, deju kolektīvu uzstāšanās.”
Vaicāta, kādi ir žurnālistes galvenie devumi pilsētai, Elita atbild: “Esmu sarakstījusi divas grāmatas par jūrmalnieku Eduardu Pāvulu. Viņš ar savu talantu, ar savu harismu, lomām teātrī un kino un savu mīlestību pret Jūrmalu pilsētai ir devis ļoti daudz. Rakstīju par Eduardu Pāvulu un domāju tieši par Jūrmalu, kuras vārds ļoti bieži tiek pieminēts abās grāmatās. Atminos, kā Aivars Brīze aizveda Eduardu Pāvulu līdz jūrai, kad Eduards jau bija ratiņkrēslā. Eduards vēlējās atvadīties no jūras. Viņš juta, ka aiziešana ir ļoti tuvu. Tas bija ārkārtīgi aizkustinošs brīdis, kas parādīja, cik ļoti Eduardam Jūrmala ir svarīga. Es nemaz nepazīstu cilvēkus, kuriem Jūrmala nebūtu svarīga. Protams, ka tādi ir, bet es tādus nepazīstu. Esmu daudz intervējusi Jūrmalas cilvēkus. Esmu cīnījusies par to, lai Jūrmalā saglabā Bulduru bibliotēku. Mums tas tomēr neizdevās. Vadīju Jūrmalas kultūras padomi. Tur gan daudz kas izdevās.”
Sarīkojumā Dzintaru koncertzālē apbalvojumu “Par mūža ieguldījumu” piešķīra Jūrmalas teātra vadītājai Guntai Mīlenbergai. Goda zīme kopā ar titulu “Goda jūrmalniece” par ieguldīto darbu veselības aprūpes nozarē tika piešķirta Ingai Rutkai - SIA “Jūrmalas slimnīca” Ambulatorā bloka vadītājai un kvalitātes vadības sistēmas vadītājai.
Turklāt tika piešķirti astoņi Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības Goda raksti un 11 Pateicības raksti par nopelniem un ieguldījumu izglītības, tautsaimniecības, veselības aprūpes, sporta, kultūrvēstures un kultūras jomā, kā arī par īpašiem nopelniem, pildot amata pienākumus ārkārtējā situācijā.
