«Apvienotais medijs – tas ir tikai nosaukums. Tas var saukties arī diskrētais vai vēl kāds – galvenais, lai to varētu kontrolēt, » noteica kāds televīzijas vides eksperts, kas tomēr vēlējās palikt nepubliskots.
Par tā saukto apvienoto mediju (Latvijas Radio plus Latvijas Televīzija) tiek runāts pietiekami ilgi, lai tēma apaugtu ar versijām un minējumiem. Pilnīgi skaidrs ir vienīgi tas, ka šāds medijs dzīvessvarīgi nepieciešams tiem, kas tuvākajā laikā negrasās pamest politisko skatuvi: šis medijs ir atslēga durvīm, pa kurām uz balta uzvarētāja zirga var iejāt gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās.
Bez izvēles tiesībām
Lai apvienotais medijs būtu kontrolējams un līdz ar to – paklausīgs, tam ir jābūt labam uzraugam, proti, prognozējamai Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP), par kuras apstiprināšanu šodien balsos Saeima. Līdz gala balsojumam no 17 cilvēkiem, kas bija tikuši līdz otrajai kārtai (divi – Anita Brauna un Pēteris Krilovs – atteicās kandidēt), nonāca pieci: Dainis Mjartāns, Aija CālīteDulevska, Gints Grūbe, Ainārs Dimants un Ivars Zviedris. Kandidātu ceļš uz finišu bija visai krāsains un uzjautrinošs, un visas progresīvās cilvēces izbrīns par to, kāpēc vēlme ietapt padomē ir tik kvēla, bija neviltots.
Cita veida izbrīnu izsauca kandidātu sijātāju – Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas (CSLK) – īpatnējā procedūra, izvirzot un atlasot padomes kandidātus. Kaut arī kandidātu izvirzīšanas procedūra tika nosaukta kā atklāta, nevienam nebija skaidrs, kādi ir atlases kritēriji, netika ņemti vērā sabiedrisko organizāciju ieteikumi, savukārt komisija kā bitīte vāca subjektīvas ziņas par kandidātiem, kas faktiski nebija pierādāmas un līdz ar to nevarēja būt objektīva un pamatota lēmuma pieņemšanas pamatā. To savā 25. janvāra vēstulē, kas adresēta CSLK, uzsvēra pie NEPLP izveidotās Sabiedriski konsultatīvās padomes vadības grupas vadītāja Rasma Pīpiķe un vēl seši grupas locekļi, starp kuriem ir Antra Cilinska, Eva Mārtuža, Edvards Ratnieks un citi. Tā kā CSLK nav tā institūcija, kam obligāti jāiesniedz Saeimas Prezidijam jau gatavs Saeimas lēmuma projekts, konsultatīvā padome ierosināja virzīt uz Saeimas plenārsēdi visus otrajā kārtā izvirzītos kandidātus, ne tikai piecus minētos. Un tas būtu loģiski, jo deputāti tad varētu bez aklas iejušanās stulbi vadāmu aitu lomās demokrātiskas konkurences apstākļos izvēlēties pārliecinošus padomes kandidātus.
Taču šī vēstule neguva karstu atsaucību deputātu vidū. CSLK ignorēja ne tikai sabiedrības pārstāvjus, tā palaida garām arī Valsts prezidenta kancelejas vēstuli, kurā bija pausta cerība, ka «balsojumā par NEPLP kandidātiem tiks saglabāta konkurence». Taču komisijas deputātu vairākums, aizbildinādamies ar «kvalitatīvi veiktu darbu» un «kandidātu ilgstošu izvērtēšanu», nolēma atklātam balsojumam virzīt tikai piecus minētos kandidātus. Saeimas balsojums būs atklāts un koalīcijas frakcijām acīmredzot arī obligāts. Lai nebūtu nekādas, kā smejies, pašdarbības vai, nedod, dies, brīvas izvēles tiesību.
Naudīgais sponsors
Šā gada 10. janvārī CSLK organizēja konsultācijas ar biedrībām un nodibinājumiem, lai izvērtētu jauno padomes locekļu kandidatūras. Konsultācijās visaktīvāk uzstājās Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) biedri Dita Arāja, Arnis Krauze, Odita Krenberga un Anda Rožukalne, un šajās sarunās LŽA pārstāvji nosauca savus vēlamos kandidātus, līdztekus asi un bez jebkāda laika limita kritizējot citus amata pretendentus un palaižot gar ausīm Rasmas Pīpiķes ironisko repliku, ka «šeit ir redzams labs veicināšanas un atbalsta kampaņas paraugs». Nomaļš vērotājs, protams, uzdeva sev jautājumu: kāpēc konsultācijās piedalījās tieši LŽA biedri? Kāpēc organizācija, kurā ir tikai aptuveni 80 biedru, dominē sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanas procesā?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāpaskatās, no kurienes aug minētās organizācijas kājas. Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, kas faktiski ir portāla politika.lv saimnieks, 2009. gadā no Sorosa fonda Latvija (SFL) saņem institucionālo grantu 121 200 eiro apmērā, un Dita Arāja ir PROVIDUS un LŽA biedre. LŽA ir dibināta 2010. gada 24. novembrī, bet jau 14. decembrī no SFL tā saņem 9000 eiro – darbības nodrošināšanai. Pērnā gada 19. jūlijā LŽA atkal saņem naudu no SFL – šoreiz 5500 eiro. Nepaiet ne pusgads, un LŽA tiek aplaimota ar kārtējo naudas porciju no SFL – grants «darbības nodrošināšanai» 9352 eiro apmērā.
Uz NEPLP kandidējošais Ainārs Dimants arī ir cieši saistīts ar starptautiskā oligarha, spekulanta Džordža Sorosa naudu. Dimants vada Mediju institūtu, kurā darbojas arī Anda Rožukalne un Aija CālīteDulevska. 2010. gada 9. jūnijā Mediju institūts no SFL saņēma grantu 10 275 eiro apmērā, 2011. gada 28. septembrī – grantu 6999 eiro apmērā. Nevienam nav liegts meklēt finansējumu tur, kur to var atrast. Taču finansējuma saņēmējiem nevajadzētu raidīt pārmetumus tiem, kas mēģina izdibināt naudas dāvinātāju motīvus un ētiskos uzstādījumus: tieši ar to taču nodarbojas bezgalgodīgās SVF sponsorētās organizācijas.
Bizness, shēmas, sarunāšana?
Savukārt Gints Grūbe 2000. gadā ir dibinājis savu uzņēmumu Mistrus Media, kas nodarbojas ar daudz ko, bet interesantākā darbības joma ir informatīvo un komercsižetu izgatavošana. Tas būtu pat pikanti: tiek ievēlēta elektronisko mediju padome, kuras loceklis savā mājaslapā piedāvā komercsižetu izgatavošanu, turklāt tieši tad, kad viņa rokās nonāk jaudīgs instruments – sabiedriskā televīzija, var pat teikt – apvienotais medijs!
Labi, tie ir tikai pieņēmumi. Bet mediju treniņi, ko piedāvā Mistrus Media, ir kaut kas daudz spridzeklīgāks. Savulaik, 2008. gadā, milzu pārmetumus izpelnījās TV žurnāliste Iveta Elksne, kas līdztekus darbam žurnālistikā vadīja mediju treniņu firmu. Tātad – Elksnes gadījumā tas bija ētiskas dabas pārkāpums, bet Grūbes gadījumā – vien bizness?
Kaut arī kopā ar PROVIDUS Ginta Grūbes Mistrus Media ir uzņēmusi filmu ar zīmīgu nosaukumu Kāpēc Latvijā vajadzīgi neatkarīgi mediji?, viņš nav spējis būt neatkarīgs no Džordža Sorosa naudas: veidojot TV spēli Es varu būt premjerministrs, uzņēmums ir saņēmis trīs maksājumus no SFL, no kuriem lielākais ir bijis 10 000 eiro.
Daudz interesanta var atrast arī citviet. Nevienam nezināms valstisks veidojums Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra, kas atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārziņā, piešķīra 49 995,20 latus vēl mazākai zināmai biedrībai Jaunās demokrātijas centrs (JDC), kas kopā ar Sorosa naudu un Gintu Grūbi veidoja jau minētos premjerministra raidījumus. Interesanti, ka naudu atvēlēja IZM, kas mūžīgi gaužas par līdzekļu trūkumu skolām un skolotājiem. Jautājums tikai viens: vai ir noticis konkurss, lai izšķirtos par labu kādai mistiskai organizācijai, kurai iedāvināti gandrīz 50 000 latu, vai arī tā ir vienkārši čomiska sarunāšana, veiksmīgi sakrustota ar shēmošanu?
Sausais atlikums
Ir panākta acīm redzama politiska vienošanās, lai Saeimas balsojumā apstiprinātu NEPLP piecnieku. Trīs no kandidātiem ir saistīti ar Sorosa organizāciju finansējumu, viens – Ivars Zviedris – nonācis līdz finiša spurtam, profesionālā ideālisma vadīts, savukārt Dainis Mjartāns ir Zatlera Reformu partijas sūtnis, kas, pārcietis neveiksmīgu Saeimas vēlēšanu startu, tomēr veiksmīgi ieticis NEPLP locekļa kandidātos. Izskatās, ka Mjartāns un Zviedris – ja šo padomes sastāvu Saeima apstiprinās – būs kā tādi piektie riteņi, ar kuriem neviens no trijotnes daudz nerēķināsies.
Un galvenais būs nevis rūpēties par Mjartāna un Zviedra labsajūtu, bet gan rūpīgi bruģēt ceļu uz jauno apvienoto mediju, kura politiskās vadības krēslus gatavo nereģistrētās Sorosa partijas šobrīd mazliet pieklusušajiem aktīvistiem. Jo vēlēšanas nav aiz kalniem!