«Kremļa Kongresu pils izstāžu zālē latviešu vēsturnieki atklās plašu izstādi ar nosaukumu Aizvestā bērnība, kurā varēs aplūkot 1941. un 1949. gadā no Latvijas deportēto bērnu fotoattēlus un deportāciju dokumentus.
Cilvēkus ar vājiem nerviem lūdzam uz izstādi nenākt: staļinistu zvērības ne katrs spēj uztvert mierīgi.»
Interesanti, cik tālu ar šādu izstādi tiktu Latvijas vēsturnieki? Uzminējāt: līdz Latvijas – Krievijas robežai. Un ne soli tālāk. Krievijas «vēsturnieks» Aleksandrs Djukovs ar savu «vēsturisko pētījumu» par Baltkrievijas bērniem, kuri Otrā pasaules kara gados atsūtīti uz Salaspili, grasās tikt līdz Rīgai. Kāda ir abu izstāžu atšķirība un kāpēc Djukovs, pats kļuvis par nevēlamu personu Latvijā, tomēr draud savus «pētījumus» atsūtīt uz Rīgu un demonstrēt «plašākai publikai»? Latviešu izstāde izvērtētu bērnu likteņus, ilustrējot tos ar autentiskiem fotoattēliem, par kuru izcelsmi nav šaubu, un nenoveltu vainu par staļinistu noziegumiem uz visu krievu tautu. Djukovs, būdams demagoģijas avangardists, savu izstādi, kam jārada iespaids par «latviešu fašistisko pārliecību» pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, ilustrē ar Pirmā pasaules kara fotoattēliem, uz kuriem redzami nelaimīgi, noskranduši bērni. Un pie tā, viņaprāt, ir vainojama visa latviešu tauta. Interesanti, kāpēc Djukovs izstādē neiekļāva, piemēram, angļu – būru kara bildes? Vai arī – konkistadoru iebrukumu Jaunajā pasaulē? Domāju, ka tas būtu vēl efektīvāk. Tāda, lūk, ir Djukova «zinātne», kas gatava piemest kārtīgu malkas klēpi pagaidām dīki dūmojošajam etniskā naida ugunskuram, tāda ir viņa «zinātne», par kuras «neielaišanu Latvijā» tagad traki cepas Djukova vietējie aizstāvji – tādi paši «vēsturnieki».
To, ka mūsu Ārlietu ministrija aizslēdza durvis cilvēkiem, kuru naids pret Latviju ir jau folklorizējies, var vērtēt kā pareizu soli. Pirmkārt, mums pašiem jau pietiek savu malkas pienesēju, otrkārt, Latvijas stūres turētājiem beidzot jāiztaisno mugura un jābeidz sacensties ieziepēšanās mākslā. Un kurš normāls mājas saimnieks gan vērtu durvis tiem, kuri grib nākt iekšā spļaudīdamies un gānīdamies? Vēl vairāk: Djukovs 2008. gadā pat draudēja izrēķināties ar vēsturnieku Edvīnu Šnori, kad rīkoja viņa – filmas Padomju stāsts autora – salmu lelles dedzināšanu pie Latvijas Republikas vēstniecības Maskavā. Šādu eventuālo «ciemiņu» attieksmi diez vai var nodēvēt par viedokļu daudzveidību.
Protams, Djukovu &Co var uzskatīt par marginālām mēslu vabolēm, kam Krievijā nav nekāda svara – ne politiskā, ne ideoloģiskā. Taču ārpus Krievijas viņi palaiž savu smaku, par kuru steidz ziņot pasaulei, ka tā, raugi, ir latviešu smaka. Un mums, kā parasti, nepietiek nedz resursu, nedz politiskās gribas pierādīt pasaulei, ka to melīgo mākoni palaiduši sīki, toties vareni smakojoši propagandisti. Savukārt viņu vietējiem atbalstītājiem politiskās gribas ir, cik uziet, un viņi sašutumā kūsā, norādot, ka «politiska iejaukšanās vēstures zinātnē neesot pieļaujama». Kāds Vlads Bogovs, Igors Gusevs un Viktors Guščins, kas sevi nosaukuši par vēsturniekiem, klaigā, ka «galēji labējā Latvijas valdošā elite mēģina attaisnot nacistu ideoloģiju un nacistu noziegumus, lai novērstu informācijas izplatīšanu par tiem». Ja Djukova izpildījumā būtu vērojama «vēstures zinātne», bet «galēji labējās elites» mēģinājumos varētu kaut ko saskatīt no «nacistu noziegumu attaisnošanas», varētu pat sākties diskusija. Bet nav nekā no «zinātnieku» cerētā. Ir vienīgi nekaunīgu vēstures diletantu mēģinājumi atkal un atkal demonizēt latviešus, jo cita mērķa jau viņiem vairs nav.
Tāda pati demonizācija notiek arī attiecībā uz Valsts prezidenta teikto par latviešu leģionāriem. Viņš ir vienīgais atjaunotās brīvvalsts prezidents, kurš publiski atzinis, ka leģionāri nav nekādi noziedznieki. Protams, var uzskatīt, ka viņš izteicās nediplomātiski un ka tagad pats brīnās par troksni, kādu ar savu pozitīvo atzinumu izraisījis. Taču man gribas uzskatīt citādi, proti, ka mūsu prezidents ir pieaudzis cilvēks, kurš savu viedokli izsaka pēc pārdomām, nevis otrādi.
Mazliet gan piekliboja Rīgas pils sniegtais skaidrojums prezidenta teiktajam – ka bēdīgi slavenā «Arāja komanda» Otrā pasaules kara beigu posmā tikusi iekļauta latviešu leģionā: tajā ietūcīja vien pašu Arāju un daļu viņa padoto, jo «brigāde» jau bija izformēta. Taču var uzskatīt, ka formālais un faktiski vairs nekādu vēsturisku nozīmi nenesošais solis – pieskaitīt Arāju leģionāriem – piesmirdināja latviešu leģiona labo slavu, ļaujot vietējiem un importa «vēsturniekiem» ķērkāt: lai prezidents nu noliec galvu «leģionāra Arāja» priekšā!
Var sagaidīt, ka vēsturisko puspatiesību un melu izmantošana pret Latvijas valsti turpināsies. Būs gan dažādu kaktu vēsturnieku «pētījumi», gan ideoloģiski un politiski uzbrukumi tiem, kuri uzdrošināsies izteikt savu, nevis «pareizo» viedokli. Cerība vienīgi ir tāda, ka tie, kuriem pēc amata apraksta pienākas apgaismot pasauli par Latvijas valsts nolūkiem un mērķiem, beidzot sāks to darīt, vienotas nacionālas idejas un vienotas vēsturiskās izpratnes vadīti. Vismaz ārlietu ministra un Valsts prezidenta publiskās aktivitātes liecina par cerībām, kas varētu piepildīties. Un tad jau arī mēslu vaboļu uzbrukumi vairs nešķitīs tik draudīgi.