60% valsts iedzīvotāju, sagaidot jauno gadu, grasījās tuvāko radu un draugu lokā vakariņot un savā komunikācijā iesaistīt arī vismīļāko ģimenes locekli – televizoru. Tā vismaz klāstīja aptaujas.
Bija tie 60% vai nebija, nu jau vairs nav svarīgi, taču ģimenes loceklis, no kura tika gaidīta atraktīva piedalīšanās gadumijas svinībās, atstāja vien bāla un vārga sirdzēja iespaidu: šķita, tas tūlīt izlaidīs garu, pēdējoreiz izdvešot kāda O-kartes akadēmijas vai cita tikpat kvalitatīva t.s. dziedātāju šova bezskaņas materiālu. Vecgada vakaru vēl krāšņoja Jāņu vainagi, vecas filmas, atšālējušies krievu humora šovi, kas gadu gaitā nofilmēti Dzintaru koncertzālē, un Ministru prezidenta Valda Dombrovska sausruna, kas dvēseliskas valgmes iztrūkumā pārspēja jebkura tuksneša smiltis, savukārt bezpersoniskumā pat teicamnieka penālis tai netika līdzi.
Vienīgais, kas šim vakaram iedeva svētku krāsas, bija LTV7 piedāvātais koncertieraksts Viesības ar Tomu Džonsu. Izcila mūzika, spožs izpildītājs, patiesa atdeve saviem klausītājiem. Bet ko tad tēvzemes mākslinieki? Kādu sniegumu vecgada pēdējā dienā mums ar televīzijas palīdzību dāvāja Latvijas izcilie Operas solisti, populārās mūzikas skaņraži un izpildītāji, teātra mākslas korifeji? Cik spilgti un oriģināli bija Latvijas TV kanālu jaunradītie svētku šovi? Tādu, draugi mīļie, nebija. Protams, nav naudas – ne sabiedriskajai, ne komerctelevīzijām, un svētku vakarā rādīt neko nemaksājošus vietējo pusaudžu šovu ierakstus ir vienkārši izdevīgi.
Labi, komerctelevīzijas darās, kā grib, bet sabiedriskā TV? Jaunās paaudzes skolotāja un tautas apziņas veidotāja, tā sacīt. Ko tā dara? Vai dažādu svētku (un nesvētku) oriģinālraidījumu kvalitāte, nemaz nerunājot par to esamību, liecina, ka Latvijas Televīzija top par ietekmīgu, par politiski, ideoloģiski un nacionāli vērā ņemamu mediju? Uz sliekšņa jau stāv Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) un Kultūras ministrijas (Sarmītes Ēlertes laiku) izstrādātās koncepcijas projekts Par jauna Latvijas sabiedriskā elektroniskā medija izveidi. Tas paredz ne tikai Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu, bet arī «satura nostiprināšanu un sabiedrības vajadzību atspoguļošanu» (S. Ēlerte). Kāds būs šis saturs? Vai tāds, kuru nepieciešamības gadījumā varēs pielaikot tobrīd valdošās partijas auguma aprisēm? Kas būs tie, kuri veidos «saturu»? Un tie, kuri pārzinās «sabiedrības vajadzības»? Varbūt to visu kopā mēģinās sadiegt nevarīgā un partijatkarīgā NEPLP, pieskaņojoties vertikālajiem taimkodiem un horizontālajām tupus rāpus līnijām? Lai kā arī būtu, jaunā koncepcija paredz radio un TV konglomerātu veidot kā masīvu ideoloģisko resursu, kas ar laiku varētu iznīdēt gan komerctelevīzijas, gan reģionālos elektroniskos medijus.
Bet tā jau ir cita tēma. Pagaidām par ideoloģiju pāragri sapņot, jo valstij tās nav, līdz ar to nav arī sabiedriskajiem medijiem, jo par nacionālās (!) televīzijas un nacionālā (!) radio raksturīgām iezīmēm nevar uzskatīt dažu šo mediju darboņu aktīvu simpatizēšanu vienam vai otram politiskajam spēkam. Pat vēl vairāk – izdabāšanu vienam, lai noliegtu citu. Piemēram, pērnā gada nogalē Latvijas Radio ģenerāldirektora p.i. Jānis Siksnis bez paskaidrojumiem aizliedza raidīt jau samaksātu laikraksta DDD abonēšanas komercreklāmu, jo tā viņam šķita «politiska». Acīmredzot tāpēc, ka reklāmā bija jautājums: «Ko darīt ar tiem, kas parakstījušies par krievu valodu?» Taču nekādu šaubu nebija par Vladimira Lindermana sludinājumu, kurā nepārprotami tika pausts aicinājums iet parakstīties par krievu valodu kā otru valsts valodu: tas grabēja sabiedriskajā radio ar centīga pāļu stampātāja regularitāti...
Taču varbūt tās ir zirņu mizas un ne valstiskā, ne nacionālā, ne kāda cita ideoloģija nav vajadzīga. Varbūt patiesības sakne ir vienkārša kā vārīts kālis? To savā Vecgada runā, šķiet, jau izpauda premjers Dombrovskis, izmantodams Kārļa Skalbes citātu par «klusu un vienkāršu darbu un pienākuma apziņu», proti, ka šīs kategorijas ir tās, ar kurām Latvija ir «atjaunojusi tautsaimniecības izaugsmi». Tiešām, latvieši, esiet klusi un vienkārši, ļaujieties, lai jūs, piedodiet, apčakarē visos līkumos, tikai rukājiet! Esiet lokāmi, savā pazemībā pārgrauziet cits citam rīkli, tikai – vairojiet nacionālo kopproduktu, kuru pēc tam varēsim izmantot tā, kā uzskatīsim par vajadzīgu. Ejiet un paklausīgi piedalieties pretvalstiskā, amorālā referendumā, kura pamatmērķis ir: darīsim visu, lai iznīcinātu Latvijas valsti! Nedomājiet par to, ka šādu valsts pamatu graušanu vajadzēja apturēt jau pašā sākumā, saknē nocērtot lindermanveidīgo demokrātiju. Ko tad mēs tagad – jauno ļeņiniešu pulciņa sanāksmē diskutēsim: mēģināt valsti tomēr uzstutēt vai arī mīcīt to dubļos kopā ar latviešu valodu un latviešu kultūru?
Kārlim Skalbem, par laimi, ir arī citi teicieni, kas ir daudz piemērotāki latviešu gara stiprināšanai. Mazajās piezīmēs (1921–1924) Kārlis Skalbe raksta: «Mūsu kultūras centieni ir tautas pamata centieni. Ja valsts ies bojā, mūsu kultūras centieni vēl paliks, viņi būs mūsu vienīgais atbalsts, viņos turēsies mūsu nacionālās pašapziņas saknes. Tāpēc tagad, kur mēs valdām pār savu zemi, mums vajag darīt visu, lai viņi plaši un dziļi iesakņojas tautā. Tas ir mūsu nacionālās politikas pirmais uzdevums.» Savukārt tiem, kas cepas par «pazemoto» krievu valodu un tās vajadzību pakāpties valsts valodas statusā, Kārlis Skalbe jau 1921. gadā iesaka: «Ja jūs gribat skatīties uz Latviju kā uz mūsu kopīgo dzimteni, mācieties latviešu valodu un ieņemiet vietas mums blakus.»
Vienkārši un skaidri: nacionālā kultūra un valoda ir pamatu pamats. Kultūra, nevis šovi, šovu atkārtojumi un šovu atkārtojumu atkārtojumi! Bet hroniskais naudas trūkums, kas grauž visas kultūras jomas, tostarp sabiedriskos medijus, veicina bezgaumības, truluma un vienaldzības vairošanos. Ja nekas nemainīsies, visticamāk, cilvēki nonāks vāju, taču vajadzīgajā virzienā ideoloģiski apkaltu sabiedrisko mediju ietekmē. Un, ja regulāri un centīgi tie kaut ko mēģinās iestāstīt, vajadzīgie rezultāti būs garantēti, jo pāļu stampātājs vienmēr rullē – tieši un pierē.