«...Un gandrīz nojuka dievkalpojums. Ērģelnieks uzdeva tādu toni himnai Dievs, svētī Latviju!, ka gandrīz visi klātesošie raudāja, un mācītājs svētīja tautu,» atcerēdamās 1988. gada 18. novembra sirds saitēm stiegroto dievkalpojumu Čiekurkalna baznīcā, stāsta Daina Šķiezna-Elsberga.
It kā pretēji baznīcas tradīcijām viņa dievkalpojuma laikā nolasīja dzejnieces Elzas Ķezberes dzejoli Lūgšana, taču mācītājs pēcāk mierināja Dainu, sak, jūs ar dzejoli pateicāt daudz vairāk nekā es ar visu sprediķi. «Lai mūžīga valstība tava / Un zobeni nezin lai rūsu!» – Elzas Ķezberes vārdi baznīcā skanējuši kā kristāla zvans, piesaucot «mūžīgās Latvijas valsti».
Daina Šķiezna nav ne aktrise, ne māksliniece un pat ne deputāte, viņa ir vienkārši medmāsa, un teikt runas viņa nav mācījusies. Bet sirmās kundzes dzīves gājums kā sarkanbaltsarkana taka viņu vedis arvien tuvāk šodienai, par kuru viņa cerējusi visu savu latvietes mūžu – par brīvu Latviju viņa gan klusi sapņoja, kad par to ne vārda nedrīkstēja bilst, gan stājās pirmajās tautfrontiešu rindās pašā Atmodas rītausmā. Toreiz visas avīzes izstaigāja foto, kur Daina, nometusies ceļos Brīvības pieminekļa priekšā, jau sniedzas nolikt ziedu pušķi tā pakājē, bet blakus viņai ir Miķelis, viņas mīļotais vīrs, staltais kapteinis, kuru pirms dažiem gadiem uz viņsauli aizsauca slimība. Daina bija visur: te kopā ar lietuvieti un igaunieti demonstrējot triju Baltijas valstu kopību, te pieminot latviešu leģionārus 16. martā, te piedaloties Kārļa Zāles atjaunotā karavīru pieminekļa atklāšanā Smārdē, te... Dievs vien zina, no kurienes Dainas kundze smēlusies spēku būt visās tajās vietās, kas saistījās ar Latvijas atdzimšanu.
Īpaši viņa piemin savu vecāko brāli Gunāru, viņš esot «pie vainas», ka Daina tāda. Gunārs, būdams students, 1940. gada 18. novembrī grupasbiedriem noorganizēja literāro vakaru par Raiņa Lauztajām priedēm. Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara! – ar šo lasījumu pietika, lai Gunāru arestētu un iemestu stūra mājas cietumā. Kopš tā laika Daina kopj ik apliecinājumu, ka Latvija ir dzīva tādu cilvēku dēļ, kas nesalaužami tic tās spējām būt mūžīgai. «Vai zināt, kāpēc Latvija ir Dievzemīte?» Daina pavaicā. Pastāstiet. «Kad Dievam palika auksti, dzīvojot vienam pašam debesīs, Viņš radīja zemi. Lai uz zemes nebūtu garlaicīgi, Viņš radīja cilvēkus, sadalīja tos tautās un vēlēja, lai katra tauta nāk pēc sava zemes gabaliņa. Visi nāca, visiem dalīja, līdz beidzot pamanīja, ka brīvas zemes vairs nav – vien tas gabaliņš, uz kura Viņš stāv ar savu pēdu. Nu labi, to Viņš paturēs sev. Bet te pēkšņi – nāk kāds vīrs pelēkos svārkos, pēc darba noguris: zemīti vajagot. Bet kas tu esi? Latvietis esmu, es tikko kungam apsēju laukus, iestādīju dārzu, taču savas zemes man nav. «Ak, tāds tu esi,» nobrīnījās Dievs un atdeva viņam savu zemīti. «Bet es prom no šīs zemes neiešu,» teica Dievs, «es palikšu ar tevi kopā.» Latvija jau mazliet izskatās pēc lielas pēdas,» Daina pasmaida, «un tā mēs sastāvam no mītiem un teikām.» Varbūt mīti un teikas mūs pasargā? Un, ja pasargā, vai tad Dievzemīte var būt citāda kā vien mūžīga?
Dainai ir allaž ko teikt. Un sakāmais vijas skaistā, dzīvā latviešu valodā, kas sakopta kā daždien puķu dārzs pie saimniekmājas. «Kārlis Ulmanis savulaik teica, ka zeme ir jākopj, jo pašas aug tikai nezāles. Un to viņš attiecināja ne tikai uz burkānu vagām, bet arī uz valodu. Ulmanis teica, ka valoda – tā ir tauta, tauta – tā ir valsts. Ar savu karogu, himnu un ģerboni. Ja kāds cilvēks uzdrošinās kvakšķēt kaut ko pret Ulmani, tad man visa mugura zosādā. Tad man ir sajūta, ka tas cilvēks ņirgājas ne tikai par manu tēvu un māti, bet arī par tiem simtiem tūkstošiem latviešu, kas gāja bojā pret sarkanā ciklopa pārspēku,» saka Daina.
Cik viss ir vienkārši, nodomāju. Atliek tikai mīlēt trīs lietas: dzimteni, valodu un brīvību. Viss pārējais nāks līdz ar šīs mīlestības apliecinājumu. Ak, vēl paspēsim noniecināt visu, kas mums šķiet nepareizs, neērts un netīkams, paspēsim aizcirst durvis un izsvītrot vārdu Latvija no savas dienasgrāmatas. Bet varbūt nemaz nevajag to paspēt? Par spīti varnešu pūlēm uzspiest naidu pret valsti, ko sauc par Latviju, cilvēki grib to vienkārši mīlēt, jo, kā savulaik teica Jānis Jaunsudrabiņš, «nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes». Zinu, ka to grib arī Daina, un viņa to dara, kaut arī dzīves ritums nav bijis gluds un tas nav kļuvis vienkāršāks arī šodien. Diez vai Latvija sastāv no mītiem un teikām. Tā sastāv no tādiem cilvēkiem kā Daina – nesalauztiem, godīgiem. Un, ja šis apgalvojums ir patiess, vai tad Dievzemīte var būt citāda kā vien mūžīga?