Kontrabanda – tas ir slikti. Aksiomas neviens negrasās pārspēlēt. No priekšauta apakšas tirgotas nožēlojamas cigarešu paciņas, kas pārvestas pāri robežai, vai pa lēto uzsistas pārdesmit tonnas nedeklarētas gaļas – salīdzinot šīs darbības, valsts apzagšanas fakts nemainās.
Tas tikai top ievērojamāks vai mazāk pamanāms. Vienīgais, kas jāņem vērā: kontrabandas intensitāte ir atkarīga ne tikai no valsts robežas tuvuma, bet arī no iedzīvotāju nabadzības un bezcerības, kas valda konkrētajā pierobežā. Un Latgales nomale, kas pietuvojas Krievijai, ne ar ko neatšķiras no citām ubadzībā iedzītām pierobežām, kur darbs labākajā gadījumā ir sezonāls, bet samaksa par darbu – simboliska.
Kad pie varas rāvās Saeimas ārkārtas vēlēšanu jaunizceptie baltspārnu baloži – zatlerieši, viņu politprogrammas vāvās ņirbēja un burzguļoja solījumu dzejoļi par reformām un citām progresīvām lietām. Vārsmas bija smukas, atlika tikai skandēt līdzi. Latgales puses entuziasti noticēja Zatlera Reformu partijas (ZRP) saldmēlīšu solījumiem, ka zatlerieši ir gatavi «radīt priekšnosacījumus līdzvērtīgiem dzīves un darba apstākļiem visiem lauku iedzīvotājiem neatkarīgi no to dzīvesvietas» un «sekmēt uzņēmējdarbību lauku reģionos, iestāties par kvalitatīvu transporta un komunikāciju infrastruktūras un publisko pakalpojumu attīstību laukos» (no ZRP programmas). Un kur tad vēl Latvijas (tostarp Latgales) lauku «nacionālās identitātes saglabāšana» un «attīstības pamattelpa», kas «ir emocionāli ļoti nozīmīga nācijas vēsturiskās pašapziņas saglabāšanai un celšanai»! Nu, vai nav satriecoši ietilpīga lirika?
Nu kopš vēlēšanām (un solījumiem) ir pagājuši nieka četri mēneši, bet ZRP jau var lepoties ar būtisku skatiena pievēršanu Latgalei un it sevišķi – tās laukiem, jo skatiena bultas Latgales virzienā ir drosmīgi raidījis partijas līderis Zatlera kungs. Latvijas Televīzijas raidījumā Labrīt, Latvija! viņš principiāli nostājās likuma un morāles pusē, uzsvērdams, ka ievest valstī lētākas akcīzes preces un tās pārdot dārgāk – tā ir vieglākas dzīves meklēšana. Bargais Saeimas deputāta rādītājpirksts bakstīja tos neapzinīgos pierobežas iedzīvotājus, kuri bija iedrošinājušies vest pāri robežai vairāk nekā divas cigarešu paciņas un vairāk nekā vienu litru degvīna un to visu pārdot dārgāk, nekā nopirkuši Krievijā!
Tas vēl nebūtu nekas. Daudz trakāk bija tas, ka tie nelaimes putni, šādējādi apzogot valsti un dzimto ieņēmumu dienestu, meklēja vieglāku dzīvi. Lūk, to jau vairs nevarēja piedot ne priesteris, ne baķuška. Un kur vēl runāt par tiem, kas vienīgo mūžu un pēdējo veselību atdevuši tieši grūtās dzīves meklējumiem. Latgales iedzīvotājiem laikam aizmirsies, cik grūtu dzīvi brīvprātīgi ir izvēlējies principiālais reformators Valdis Zatlers. Atgādināsim. Viņš ir nolicis savas vieglās dienas, jo, domājot par Latvijas likteņiem, Valdim jāmitinās valsts apmaksātā un apsildītā dzīvoklī, jābraukā mašīnā, kurā iepilināta tās pašas valsts nopirkta degviela, jātup pārkurinātās Saeimas telpās, jāsaņem prezidenta pensija – nu, kurš cigarešu slepenpārdevējs gan vēlētos uzņemties šo nepanesamo smagumu?! Uzminējāt – neviens. Jo viņi visi, vieglās dzīves, priecīgā bezdarba un optimistiskās bezcerības spārnoti, pat nevar iedomāties, cik grūti patiesībā ir tādam caurkritušam prezidentam, kurš naktīs nevar ne galvu uz savām cietajām cisām nolikt, kaut vienu domiņu nepadomājis par nevaldāmajiem un baisajiem Latgales kontrabandistiem.
Pēc tādas nopietnības gan jāpasmejas. Un jautrības tiešām netrūkst, kad uzzinām, ka augstākais bezdarba līmenis joprojām ir Latgalē – ap 20%, ka turienes pašvaldības nav spējīgas nepārtraukti palīdzēt visiem trūkumcietējiem un ka protesta izpaudumi, kas vēršas pret dzīves nenormālo dārdzību, var turpināties. Bet īstā ķiķināšana sāktos tad, ja Zatlera kungs iesēstos satiksmes autobusā, aizlaistu uz Latgali un mēģinātu kādu mēnesi tur padzīvot bez savas deputāta algas un prezidenta pensijas. Nez, kādus pīpjus tad viņš mēģinātu pārdot «vieglākas dzīves meklējumos». Nez, cik gudrus vārdus pār lūpām būtu gatavs laist, kad skarbie Latgales veči bez liekām ceremonijām atsēdinātu pārgudro Rīgas kundziņu uz brilles – lai atvēsinās pie kūtspakaļas. Tad laiks atrastos i par kontrabandu, i par bezdarbu, i par vieglo dzīvi padomāt. Uz brilles sēžot, no kunga būtu vairāk jēgas, nekā Saeimas beņķi slīpējot.