Režisora Viestura Kairiša un aktiera Kārļa Arnolda Avota spēlfilmu "Uļa" izrādīs ārvalstu kinofestivālos.
Filmas "Uļa" pasaules pirmizrāde notika Kannu kinofestivāla konkursa programmā "Un Certain Regard". Savukārt augustā "Uļa" izvēlēta par Latvijas kandidātu "Oskara" balvai kategorijā "Labākā starptautiskā filma".
Spēlfilmas pamatā ir Avota ideja par pusaudzes identitātes meklējumiem, kas balstīta Latvijas basketbolistes Uļjanas Semjonovas biogrāfijā. Filmas darbība risinās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, un tajā atainots Uļas ceļš no nomaļas Latvijas lauku sētas līdz iespējai kļūt par pasaules mēroga sporta personību.
Mūziķis Andris Kivičs soctīklos paudis savas pārdomas par filmu.
"Labi, ka Uļa neredzēja "Uļu". Tas Kairiša melnbaltais nelaimīgums, bēdas, bezcerīgums... Uļa bija pozitīvākais, laimīgākais cilvēks savu 2,10 m dēļ, nevis baigi cieta, bet visu pasauli redzēja, piedzīvoja fantastiskus mirkļus. [..]
Kā tādi pašpasludināti daiļdirsēji kā Kairišs tiek pie valsts naudas, taisot filmas par nacionālām IKONĀM, neko nesaprotot par īsto bildi un liekot skatītājam ciest... [..] tas nav nekas cits kā otkats un vēlme nopirkt vēl jaunāku "Jeep". Nevar normāls cilvēks tik sūdīgu filmu uztaisīt," uzskata A. Kivičs.
- Evita: Ak, jēziņ! Uzfilmējiet kaut ko pēc sava prāta! Vai Uļa bija no sākta gala tāda smaidīga, laimīga čilotāja?!
- Arvīds: Pats šajā filmā piedalījos un labāku par šo darbu neesmu redzējis. Emocionāli skaista filma, skatoties četras reizes, es to izdzīvoju ar pārdomām, ar asarām acīs. Katru reizi es atklāju ko jaunu un skaistu. Paldies Viesturam un visai komandai par tik kvalitatīvu darbu!
Katram ir sava gaume un izpratne, bet es esmu lepns, ka man bija iespēja būt šajā filmā kopā ar tik zinošiem, profesionāliem cilvēkiem un aktieriem.
- Irina: Gāju uz filmu labā omā, trīs bērni līdzi. Pirms tam bērniem stāstīju par slaveno basketbolisti. Minhauzena muzejā biju rādījusi Uļjanas vaska figūru. Un tad filma... Un te es piekrītu Kivičam, vai Uļjanai pašai patiktu? Gribējās daudz vairāk redzēt fragmentus no pašas sportistes spēlēm.
- Guntis: jau PSRS laikos, tieši LATVIJAS filmas bija tādas, ka gaudot gribējās no tās melnās depresīvās noskaņas, mums ir kāda nenormāla vēlme visu padarīt melnu, depresīvu, traģisku, nelaimīgu u.tml....
- Lilita: Redzēju. Padomāju - paldies dievam, Uļa nepiedzīvoja šo izņirdzošo viņas dzīves interpretāciju.
- Sandra: Kiviča vēlme “izvemt” publiski savu viedokli ir uzmanības trūkums. Par izteikšanās līmeni vienkārši kauns.
