«Padomju varai bija absolūti nesvarīgi, cik tur tie vācieši nošāvuši. Padomju varai bija svarīga propaganda, ka vācieši ir daudz nošāvuši,» vienā no sava mūža pēdējām intervijām teica rakstnieks Miervaldis Birze.
Šādu padomju propagandas zelta paņēmienu izmantoja arī Krievijas televīzijas kanāls TV Centrs 29. janvāra raidījumā Notikumu centrā ar Annu Prohorovu, kurā bija pagarš sižets par «vēsturnieka» Aleksandra Djukova organizēto izstādi Maskavā, kas saucas Aizvestā bērnība: 1943–1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis.
Tie, kam bija laime baudīt šo emocionāli izsvērto un vēsturiski patieso ekrāndarinājumu, uzzināja, ka vācu okupācijas laikā Latvijā notikušas «īstas medības uz krievu un baltkrievu bērniem» un tās, izrādās, veikuši ne tikai vācieši, bet arī latvieši. Daļa bērnu esot pārvietota uz Salaspils koncentrācijas nometni, kurā bērniem – pēc Djukova pārliecības – gada laikā notecināti vairāk nekā 3000 litri asiņu, kas izmantoti ievainoto vācu karavīru ārstēšanai. Pēc tam raidījuma vadītāja stāstīja šausmu pasakas par «mazajiem vergiem», kuriem pirms dzīšanas smagajos lauku darbos zobus pārbaudījuši «latviešu kulaki». Salaspils nometnes pagājību kaut kā vajadzēja sasaistīt ar mūsdienīgu turpinājumu, tāpēc Prohorovas kundze savu stāstījumu pabeidza ar to, ka šodienas Saeimā strādājot «neofašisti», bet Latvija, kuras «propaganda balstīta nacismā», cer, ka Krievija atzīs tās okupāciju un pievienosies Latvijas vēstures interpretācijai. Tāda, lūk, izstādīte nesen atklāta Maskavā.
Djukova šizofrēniskās vēstures interpretācijas nav ne jaunums, ne pārsteigums, un šajā mirklī konkrētajai viņa aktivitātei varētu arī nepievērst nekādu uzmanību – tāpat kā neviens jau sen nepievērš uzmanību dārza putnubiedēklim, kas vējā izmisīgi plivina savas lupatas. Bet ir divi bet, kas šķiet svarīgi. Pirmais – Krievijas prezidenta vēlēšanas 4. martā; otrais – latviešu leģionāru piemiņas diena 16. martā. Pēdējais datums ir lielisks iegansts, lai Krievijas iekšpolitiskās problēmas, kas, tuvojoties 4. martam, kļūst arvien asākas, mēģinātu notušēt ar ārējo ienaidnieku meklēšanu.
Viens no parocīgākajiem ienaidniekiem ir Latvija un tās «nacistiskais kurss»: spriežot pēc Jefrema Zurofa pēdējā laika uzmācīgās džinkstēšanas, Latvija ir to neganto valstu vidū, kas nu galīgi nemaz neaktivizē nacistu medības, tieši otrādi – tā, izrādās, turpina caur pirkstiem skatīties uz antisemītismu!
Bet pavisam izdevīgs šis ienaidnieks kļūs tad, kad 18. februārī «latviešu kulaki» neģēlīgi iestums kaktā nabaga novājināto, galīgi bezspēcīgo un beztiesīgi bārenīgo minoritāti – krievvalodīgos. Tad Krievijas propagandisti varēs mesties virsū naciķiem bez pieklājīgas diplomātijas, jo krievu valodas un krievvalodīgo pārpasaulīgā esme iekļūs eksistenciālas apdraudētības zonā. Kāda tur vairs diplomātija, tur pa seju jādod!
Djukovs un viņa pīlīšpūtēji paši par sevi ir margināli veidojumi, kas apkalpo režīma iegribas. Mēs, protams, varētu šim vēsturniekam ieteikt uzmargot izstādi par Butovas poligonu Maskavā, kur trīsdesmito gadu beigās pēc Staļina pavēles tika nogalināti desmitiem tūkstošu cilvēku, mēs varētu viņu pamudināt uzbliezt grandiozu ekspozīciju par gulaga nometnēm vai Katiņas slepkavošanas konveijeru. Tēmu – simtiem! Bet Djukovs, raugi, ķeras pie Salaspils, jo tur asinssūcēju lomas var pielaikot latviešiem. Normāli, ka raidījumā apžļembātie fakti nāk no melu apcirkņiem, jo mērķis ir patiesi cēls: izmantojot upuru mokas, parādīt «latviešu fašistus», kas dzīvo, pēc Djukova domām, Krievijas guberņā ar pagaidu nosaukumu Latvija.
Tāda upuru segregācija. Vieni upuri noderīgākie par citiem. Noderīguma gradācijas atkarīgas no tekošā momenta politiskās nepieciešamības. Krievijas propagandas sulaiņi precīzi uztver no Kremļa raidītos signālus, kurus mūsu vietējās piektās kolonnas cīnītāji, tēlodami sirdsapziņas bruņiniekus, pārvērš taustāmā negatīvajā enerģijā – referendumā par krievu valodu. Miervaldis Birze 1997. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks teica: «Padomju laikā tie, kas bija gājuši bojā gulagā, bija bezvērts līķi; tagad tie, kas gājuši bojā vācu nometnēs, ir bezvērts līķi… Vienīgie, kas turas vidējā cenā, ir žīdi.» Rakstnieks, kurš Salaspils nometnē bija ieslodzīts divus gadus un pēc tam noliedza visus bezkaunīgos padomju izgudrojumus par šo nometni, nenodzīvoja līdz laikam, kad gan vienus, gan otrus upurus tādi djukovi uztaisīja par tik nevērtiem, ka cieņpilnas piemiņas vietā vēsturnieki viņus izmanto kā politiskos ieročus cīņā pret latviešiem. Bet gudrinieki, kas «turas vidējā cenā», tikmēr novāc savu melno panākumu ražu, priecādamies par antiņu un ivanušku savstarpējām gladiatoru cīņām, kas viņus beigu beigās iznīcinās, atkal padarot par nevērtiem upuriem.