Līdz šim šķita, ka 18. februāra valodu referenduma rezultāti ir visai pārliecinoši, proti, vien 17% balsstiesīgo atbalstīja krievu valodas – tas ir, svešvalodas – kļūšanu par otro valsts valodu.
Izrādās, ka esmu kļūdījusies: Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) acīmredzami vienprātīgi ierosināja iestrādāt likumā normu – ārzemju filmas rādīt oriģinālvalodā, proti, neieskaņot tulkojumu latviski, atstājot svešvalodu. Bet, lai skatītāji nebūtu apdalīti, viņus tomēr iepriecinātu ar titriem latviešu valodā.
Kāds ir šāda pasākuma mērķis? NEPLP vadītājs Ainārs Dimants norādīja, ka «latviešu valodā ierunātais tulkojums ir briesmīgs un nekvalitatīvs», kas valodai «godu nedara un apguvi neveicina». Šiem apgalvojumiem daļēji var piekrist. Taču viena vai otra kanāla tulkošanas dižveiksmes nedod ieganstu pēkšņai filmu un seriālu atstāšanai oriģinālvalodā, lai kāda tā arī būtu. Viena, protams, necila, iemesla dēļ – Latvijā valsts valoda joprojām ir latviešu. Tikai latviešu!
Nu tad NEPLP locīklas ierosina izmantot subtitrēšanu ieskaņošanas vietā. Taču telekanālu cilvēki apgalvo: tā mēs zaudēsim trešdaļu auditorijas, un šo zaudējumu naudas izteiksmē var mērīt teju ar miljonu latu. «Lasīšanai ir domātas grāmatas,» bilst kāds TV skatītājs, kurš nevēlas lasīt filmu subtitrus, taču neuzskata sevi par mazizglītotu pāķi, kam ikviena svešvaloda ir ķīniešu ābece. «Intelektuāļi, protams, apgalvos, ka viņiem vajag filmas oriģinālvalodā. Taču televīzija nav paredzēta tikai intelektuāļu saujiņai – tā ir produkcija, ko patērē simtiem tūkstošu cilvēku,» turpina skatītājs.
Interesanta TV skatīšanās pieredze mani nule bagātināja Itālijā, Čehijā un Polijā. Visās nosauktajās valstīs filmas un seriāli, kas tika raidīti dažādos TV kanālos, bija dublēti vai ieskaņoti tikai (!) šo valstu valsts valodā, proti, Itālijā – itāliski un tā tālāk. Protams, bija amizanti klausīties, kā Džordžs Klūnijs un Arnolds Švarcenegers tekoši «runā» čehu valodā, taču telekanālu nostāja valodas jautājumā bija pilnīgi skaidra: neprotat valsts valodu? Mācieties! Negribat to zināt? Tad palieciet gribot! Esat tūrists? Tad pacietīsiet dažas dienas bez Klūnija un Švarcenegera saprašanas. Nekādas pretimnākšanas «oriģinālvalodu jautājumā», nekādu debašu un piekāpšanās. Valsts valoda ir valsts valoda, un viss.
NEPLP gudrinieki oriģinālvalodas skanējumu aicina saglabāt arī tālab, ka skatītāji, vērodami filmas, varēšot mācīties valodas. Lai atbildētu uz jautājumu – cik procenti skatītāju būs gatavi sēdēt pie tālrādes ekrāna ar vārdnīcu rokās? – protams, ir vajadzīgs nopietns pētījums. Taču jau šobrīd var apgalvot, ka šis procents būs krietni zems, jo skatītāju lauvas tiesa tālrādi uztver kā izklaidi, nevis kā mācīblīdzekli. It sevišķi tas sakāms par cilvēkiem, kuri tuvojas pensijas vecumam vai jau ir tajā. TV kā mācību grāmata – tas vēl būtu mazākais jaukums, ir jau arī tāds vēsais cinismiņš, ko ar viegli intelektuālu smīnu pasniedz NEPLP loceklis Gints Grūbe, mudinādams «nenovērtēt pārāk zemu pensionārus»: šobrīd notiek diskusijas par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, tāpēc esot «jāskatās uz vecākās paaudzes konkurētspēju darba tirgū, ko valodas zināšanas var paaugstināt». Balta taisnība! Tikai ir grūti iedomāties bildi, kurā pensionāri, pulciņā sanākuši, vārdnīcas, klades un rakstāmos sakampušies, mācās spāņu vai franču valodu – lai konkurētu darbaspēka tirgū...
Latvijas TV kanāli, kurus pieņemts dēvēt par nacionālās apraides sastāvdaļu, ir vienīgā – vienīgā! – vieta tālrādes teju bezgalīgo iespēju laukos, kas raida – vismaz pagaidām – latviski. Un nav runa tikai par provinciāli ubadzīgajiem oriģinālraidījumiem (naudas taču nav!), bet arī par filmām, kuras latvieši pamatoti vēlas dzirdēt latviski. Ja tik ļoti gribas glāstīt ausis ar svešvalodām, nav problēmu – ir simtiem citu kanālu, kas piedāvā šādu iespēju. Bet latviska tālrādes runa ir iespējama tikai šeit, Latvijā.
Ja kāds organizēs pētījumu par TV skatītāju vēlmēm, vislielākā iespējamība ir tāda, ka NEPLP ierosinājums pāriet uz filmu titrēšanu negūs sajūsmināto teleskatītāju atbalstu. Bet pētījumam, izrādās, nav finansējuma. Taču, ja tāds atrastos, šķiet, būtu jēdzīgāk šo naudiņu novirzīt citiem mērķiem, piemēram, ieguldīt jaunu un kvalitatīvu latviešu oriģinālraidījumu veidošanā. Tam vismaz būtu kāda jēga, salīdzinot ar tukšo grābstīšanos gar burtiņiem kadra apakšmalā.