Vispār man patīk, ka uzņēmuma Vitronic Baltica un partneri valdes loceklis Sergejs Borisovs autovadītājus salīdzina ar narkomāniem.
«Pārvietojamie radari ir slēptās kontroles metode, un līdz ar to tā neparedz ceļa zīmju izvietošanu. Kriminālpolicija pirms narkotiku apkarošanas reida taču publiski pirms tam nepaziņo,» viņš izsakās kādā intervijā. Man patīk, ka viens uzņēmējs, kas no šiem «narkomāniem» gūst reālu peļņu, beidzot pasaka, cik zemu sabiedrības hierarhijā ir nolikti Latvijas autovadītāji. Labi, būsim korekti, atskaitīsim tos lielceļa braucējus, kuri principiāli netaisās ievērot satiksmes noteikumus vai arī ir neprašas uz mūžu, bet tādu nav nospiedošais vairākums. Lielākā daļa tomēr ir likumpaklausīgi autovadītāji, kuri nu degradēti līdz narkotiku tirgotājiem vai lietotājiem.
Tas, ka biedram Borisovam šis salīdzinājums paspruka nejauši kā balodītis nopietnas runas laikā, nemazina tā nozīmību, jo katrā nejaušībā slēpjas likumsakarība: narkomāns taču ir sabiedrības padibene, kas nav pelnījis nedz cieņu, nedz uzmanību, nerunājot nemaz par tiesībām uz dzīves kvalitātes uzlabošanu. Ar ko gan atšķiras autovadītājs? Faktiski ne ar ko. Ceļi, pa kuriem Latvijā jābrauc autovadītājam, liecina par to, ka valsts arī mūs uzskata par sabiedrības padibenēm, kas nav neko pelnījuši kā vien asfalta kariesa izgrauztas dangas, kas ar katru gadu vairāk samazina mūsu cerības uz dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Jau šobrīd puse no Latvijas ceļiem – gan valsts, gan pašvaldību – ir sabrukuši. Ātruma pārsniegšana uz tiem ir neiespējama, ja vien šoferis par varītēm necenšas salauzt savu auto. Cik daudz cilvēku ir zaudējuši dzīvību tāpēc, ka ceļi ir atbaidošā stāvoklī? Nav dzirdēts, ka būtu veikts šāds pētījums. Laikam jau daudz maksā... Toties visiem radaru ieviesējiem ir pilnīgi skaidrs, ka tie verķi palīdzēs novērst autoavārijas, proti, tie strādās kā profilaktiskie brīdinātāji. Ne tikai man, bet nezin kāpēc arī daudziem citiem autobraucējiem šķiet pavisam citādi: kaut arī mums mēģina iestāstīt, ka pārvietojamie radari ir slēptās kontroles metode, tāpēc pirms tiem nav paredzēts izvietot brīdinājuma zīmes, nekāda profilakse nesanāk, ir tikai naudas kāsiens – gadījumā, ja «narkomāns» ir uzdrošinājies pārsniegt atļauto ātrumu par kādiem pāris kilometriem stundā. Un šoferis, gaidīdams kārtējo radara aci, vairs neskatās uz ceļu, bet tikai uz spidometru... Un tad pat visnevainīgākais ceļa posms pārtop par melno punktu, bet radars – par visbanālāko naudas kāstuvi.
Daudzkārt ir gadījies braukt pa autobāņiem Vācijā, Čehijā, Polijā. Izcilas kvalitātes ceļi, kuru malās neviens nenovieto baltus kablukus, kuros dīki sēž kaut kādu radaru kaut kādi uzraugi. Ir tikai stacionārie radari, par kuriem autovadītāji tiek brīdināti kādu ceļa gabalu iepriekš. Un tas disciplinē arī zibensātros braucējus. Bet tādi tur ir gandrīz visi. Ak, jā, mums arī būšot stacionārie radari. Kaut kad. Tie pārvietojamie – tikai tāds pārejas variants. Neatceros gan, ka Eiropas valstīs būtu bijusi kabluku pārejas ēra. Bet Latvija jau ir bagātnieku valsts, kas var atļauties apšaubāmus, toties dārgi izmaksājošus eksperimentus.
Tad paliek tikai viens jautājumu loks. Kāpēc mūsu valsts nevēlas rūpēties par satiksmes drošību ar tādu pašu centību, kā tā rūpējas par privātbiznesa – uzņēmuma Vitronic Baltica un partneri – interesēm? Proti, kāpēc valsts, bazūnēdama par naudas trūkumu, bet iekasēdama miljonus no degvielas akcīzes un no transporta nodevas, nedod pretim samaksātajām summām adekvātus ceļus? Kāpēc tie, kuri sevi uzskata par valsts vadītājiem, ņirgājas par savas valsts iedzīvotājiem? Ar nopietnām sejām ilustrētie teksti par to, ka Dombrovska valdība izstrādās un īstenos «stratēģiju auto ceļu kvalitātes nodrošināšanai, t. sk. pilnveidojot ceļu būves standartus un ceļu būvniecības uzraudzības sistēmu» (no valdības deklarācijas), nepavisam nepārliecina. Drīzāk otrādi. Šie ciniskie meli tikai apliecina to, ka mūsu vadoņi nepavisam nedomā par valsts dzīvotspēju, kurā svarīgākās artērijas ir ceļi. Turklāt labi ceļi, nevis bedres, kurās optimisti stāda puķes, bet pesimisti meklē paslēpušos radaru vaktētājus.
Kāds asprātis, ir teicis apmēram tā: «Man ir viena laba ziņa. Igaunijas grants ceļi ir tikai nedaudz labāki par Latvijas asfalta ceļiem.» Būtu smieklīgi, ja nebūtu patiesi. Bet «narkomāni», kurus valsts neciena, acīmredzot uzskata, ka viņi neko citu arī nav pelnījuši, ja nu vienīgi vēl kādu veidu, kā izkāst naudu.