Elita Veidemane / Viedokļi

«Netaisos jums skaidrot likumu! Tas nav mans pienākums!... Kaut kādi cilvēki defoltā ar sakāpinātām emocijām mēģina aicināt uz likuma neievērošanu!» ievērojot dramatiskas pauzes, lai neemocionālais, pragmatiskais vēstījums būtu iespaidīgāks, ar histēriskiem kliedzieniem telefona klausulē savu nostāju pauda AKKA/LAA sabiedrisko (?!) attiecību nodaļas vadītājs (?!) Reinis Briģis.

«Politikas un žurnālistikas «dinozauri» var saukt ministrus par kamikadzēm, par muļķiem, kas nezina, kā politikā nauda jāpelna, vai lietot citus sulīgus epitetus, bet ministru lēmumus neietekmē atsevišķu cilvēku vai uzņēmumu šauras intereses, kas būtu pretrunā ar visas sabiedrības interesēm,» – bēdīgi slavenā Rīkojuma nr. 2 gaisotnes piepaceltībā, maijpuķītēm smaržojot un jaunajiem politiķiem gardi šmakstinot valsts apvērsuma gadadienas torti, priecīgi raksta vides ministrs Edmunds Sprūdžs.

Jautājiet Kalvītim! – viegli aizkaitinātā balsī attrauca Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kad LTV raidījumā Sastrēgumstunda kāds no skatītājiem uzdeva jautājumu par jaunās VID ēkas būvniecības lietderīgumu.

«Postpadomiskā identitātes grupa, kas sevi sauc par krievvalodīgajiem, pamazām izsīkst. Tas, ko mēs šeit redzam kā ekstrēmas izpausmes, ir nevis tāpēc, ka šī identitāte kļūst stiprāka, bet tieši otrādi – tā pamazām uzsūcas un pazūd,» uzskata Latvijas valsts galvenā integrētāja Sarmīte Ēlerte.

Neskaidrība. Tas ir precīzākais apzīmējums, ko var attiecināt uz situāciju, kurā šobrīd atrodas kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende un Nacionālā apvienība, kuru valdībā pārstāv «talantu koordinatore» – kā viņa pati sevi reiz nodēvēja. Neskaidras aprises ir arī maija sākumā uzmilzušajam konfliktam starp ministri un kultūras darbiniekiem, kurus sākotnēji pārstāvēja tikai rakstnieki.

«Kad Latvijā minimālā alga būs 500 lati, bet vidējā 1500, pirksim bijušajam prezidentam Mercedes. Un neviens neiebildīs, vai ne, draugi?» – šādu domu nesen ietvītoja kolēģis Sandris Točs.

«Pie represijām, cik es redzēju pats savām acīm un vairākās vietās, kad jau krievi bija iekšā, ka pie izvešanas visur lielāko daļu bija žīdu tautības cilvēki ar naganiem pie sāniem,» lēnīgā balsī senais vīrs, leģionārs Jānis Lapa stāsta par paša pieredzēto 1949. gada padomju deportācijās.

«Mēģinājums mest pār vienu kārti cīnītājus pret nacismu un fašismu, kuri par milzīgu upuru cenu lielā tēvijas kara laikā izglāba pasauli no brūnā mēra, un tos, kuri karoja Nirnbergas tribunāla nosodīto SS formējumu rindās un pastrādāja daudzas ļaundarības pret mierīgajiem iedzīvotājiem, savā būtībā ir dziļi amorāls,» pagājušajā nedēļā, operatīvi iztulkojis laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze publicēto interviju ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču, tradicionālajā lielkrievu šovinistu sašutumā iedegās Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma pārākuma jautājumos Konstantīns Dolgovs, izplatīdams paziņojumu par mūsu valsts katoļu baznīcas galvas klusi un neuzbāzīgi izteiktajiem samierināšanās piedāvājumiem.

Vispār man patīk, ka uzņēmuma Vitronic Baltica un partneri valdes loceklis Sergejs Borisovs autovadītājus salīdzina ar narkomāniem.

Līdz šim šķita, ka 18. februāra valodu referenduma rezultāti ir visai pārliecinoši, proti, vien 17% balsstiesīgo atbalstīja krievu valodas – tas ir, svešvalodas – kļūšanu par otro valsts valodu.

„Iģiķe vi so svoim Karļisom Skaļbisom... v svoi latišskije detsadi,” kā atgaiņādamās no uzmācīgiem pavasara odu bariem, vārdus spļāva kāda krievvalodīgā. Inteliģenta paskata pusmūža latvietis kautri mēģināja iestāstīt sarunbiedrenei, ka vienīgā platforma, uz kuras var vienoties un integrēties latvieši un nelatvieši, ir kultūra.

Beidzot viss ir tapis skaidrs. Līdz šim brīdim daudzi gadi pagāja, pinoties pieņēmumos un minējumos, ar kuru palīdzību mēģināju izprast Latvijas valsts neveiksmju un sekojošā pagrimuma iemeslus.

«Kremļa Kongresu pils izstāžu zālē latviešu vēsturnieki atklās plašu izstādi ar nosaukumu Aizvestā bērnība, kurā varēs aplūkot 1941. un 1949. gadā no Latvijas deportēto bērnu fotoattēlus un deportāciju dokumentus.

«Tas, ka premjers ar pārējiem kabineta locekļiem mani iepazīstināja angļu valodā, visi jautājumi no ministriem bija angliski un tulkojums nebija nepieciešams, bija iespaidīgi. Visi kabineta locekļi zina angļu valodu – Eiropā to nevar bieži redzēt,» patiesā sajūsmā par piedzīvojumiem LR Ministru kabineta sēdē žurnālam Klubs stāsta Latvijas nacionālās lidsabiedrības airBaltic valdes priekšsēdis Martins Gauss.

«Nu, kā tad viņiem pietrūkst? Skolās var mācīties krieviski, avīzes krievu valodā ir, veikalos un pašvaldībā var runāt un rakstīt kaut vai Novgorodas dialektā – visi visu sapratīs,» par tuvojošos referendumu un daļas krievvalodīgo vēlmi uztaisīt otru valsts valodu ir sašutusi Marijas kundze no Rēzeknes.

«Ar jums bīstami sadarboties, pēc tam būs jāskaidrojas KNAB,» kaut arī ar smaidu teikts, tas izskan nopietni, jo to saka kādas mācību iestādes rektors, kuram nesen nācās atbildēt uz KNAB jautājumu par to, kāpēc reklāmu, slēdzot līgumu ar Mediju namu, viņš vēlējies izvietot «tieši Neatkarīgajā».

«Padomju varai bija absolūti nesvarīgi, cik tur tie vācieši nošāvuši. Padomju varai bija svarīga propaganda, ka vācieši ir daudz nošāvuši,» vienā no sava mūža pēdējām intervijām teica rakstnieks Miervaldis Birze.

«Apvienotais medijs – tas ir tikai nosaukums. Tas var saukties arī diskrētais vai vēl kāds – galvenais, lai to varētu kontrolēt, » noteica kāds televīzijas vides eksperts, kas tomēr vēlējās palikt nepubliskots.

«Vot tāds p... (netulkojams lamuvārds krieviski) kā Latkovskis arī rada problēmas mums visiem. Nožņaugt šo idiotu par maz!» – skaistā un bagātā krievu valodā kāds anonīms interneta mēslu metējs vērtē Ilmāra Latkovska interviju laikrakstā Neatkarīgā.

Kontrabanda – tas ir slikti. Aksiomas neviens negrasās pārspēlēt. No priekšauta apakšas tirgotas nožēlojamas cigarešu paciņas, kas pārvestas pāri robežai, vai pa lēto uzsistas pārdesmit tonnas nedeklarētas gaļas – salīdzinot šīs darbības, valsts apzagšanas fakts nemainās.

Tikai paši revolucionāri vairs atceras savas 1991. gada janvāra barikādes. Atmiņu tēja sen atdzisusi, ugunskuri pacēlušies debesīs, šņabja malka dzēlīgais stiprums sarūsējis, leduspuķēs dzimusī mīlestība pārkausēta ikdienā, tikai nāve kā robeža starp esību un aizmirstību griezīgi griež ar sašautā un mirstošā Andra Slapiņa čukstiem: «Filmējiet mani, filmējiet...»

60% valsts iedzīvotāju, sagaidot jauno gadu, grasījās tuvāko radu un draugu lokā vakariņot un savā komunikācijā iesaistīt arī vismīļāko ģimenes locekli – televizoru. Tā vismaz klāstīja aptaujas.