«Lai Veinberga liek mierā latviešu mūziķus un lai krievi paši tiek galā ar savām skandālistēm!» sašutusi ir dziedātāja Olga Rajecka, kuru – kopā ar Renāru Kauperu, Lauri Reiniku un citiem Latvijas mūziķiem – Zviedrijā mītošā latviešu izcelsmes publiciste Sandra Veinberga nosaukusi par «zaķupastalām un Kremļa propagandas nozombētiem upuriem».
Bezgaumīgi pārsālītās retorikas iegansts ir visai banāls: latviešu mūziķi nezin kādēļ neizrādīja aktivitāti pagājušajā nedēļā notikušajā piketā pie Krievijas vēstniecības, kur pārdesmit alternatīvās «mākslas» un vārda brīvības atbalstītāji stutēja plakātus ar nosodījuma vārdiem Putina režīmam, kas gatavojās iespundēt cietumā trīs «mākslinieces», kuras pret šo režīmu protestēja pareizticīgo baznīcā Maskavā, klusi un mierīgi apgānot dievnamu.
Var daudz diskutēt par to, kādu pretīgumu izraisa tas, ka laicīgajai varai pielaizās garīgā, un otrādi, par to, ka Krievijā neapšaubāmi apspiež vārda brīvību, bet var arī painteresēties, kāpēc žurnālistikas guru Sandra Veinberga nepajautā otrajai pusei – Latvijas mūziķiem –, kālab viņi nevēlas kaut ko «demonstrēt» attiecībā uz pankgrupas Pussy riot bēdīgi slavenajām aktivitātēm? Vai tādēļ, ka «Latvijas popmūziķi demonstrē savu lojalitāti Kremlim un tā lojālajai Krievijas popsai»? Veinberga, atbildot uz pašas uzdoto jautājumu, turpina sevis producētos murgus vēl augstākā frekvencē: «Kauperiem, reinikiem rajeckām un pārējiem jau nu gan nevajadzētu trīcēt un drebēt, ka Putina roka tos sasniegs Latvijā, taču aprobežotība un mentālās bailes no lielā lāča, izskatās, ir stiprākas par principiem.» Sandra Veinberga uzmetas par soģi ne tikai mūziķiem, bet arī viņu «ganiem» (kā pati izsakās) – «Račam, Mīlgrāvei un visiem citiem – kāviņustursauc», uz ko Elita Mīlgrāve atbild, ka viņai pārmest prokrieviskumu gan nav pamata: viņa savu patriotismu ir pierādījusi jau 1991. gada augustā – puča laikā, kad vadīja pagrīdes radiostaciju. Bet viena otra pasaulslavena mūziķa aktivitātes Pussi riot aizstāvībai viņa nodēvē par iespēju izteikt pretputinisku viedokli. Slavenības, tā sacīt, paspēja gan vārda brīvību izbaudīt, gan sevi lieku reizi pareklamēt.
Taču izskatās, ka vārda brīvība, Veinbergasprāt, ļauj apvainot visus latviešu mūziķus par «aprobežotiem» un iegrimušiem «mentālās bailēs». Viņai, dzīvojošai Zviedrijā, šķiet, nav skaidrs, ka latviešu mūziķu vairākums diez vai nostāsies prastuma un šķietamas mākslas pusē, kaut arī tas viss nosaukts par «protestu pret Putina režīmu». Vārda brīvība, kas aizskar daudzu, ļoti daudzu cilvēku reliģiskās jūtas un pārliecību, nav nekā vērta, kaut arī tā iestājas pret kādu režīmu. Diez vai te, Latvijā, visi būtu starā, ja kāda panku grupa iedrāztos baznīcā un, kratoties bezsakarīgās konvulsijās, ko viņi paši un viņu īpatnējie atbalstītāji dēvē par mākslu, lamātu Dombrovska režīmu – lai arī cik netīkams tas daudziem būtu...
Ir dažas lietas, kas svarīgas pasaules slavu ieguvušās grupas Pussi riot sakarā. Pirmkārt, ir bezmērķīgi un glupi uz diviem gadiem slodzīt cietumā pustrakas meičas, kuru slava sākusies jau pirms dažiem gadiem ar «protestu» pret Putina un Medvedeva režīmu, izpaužot to grupveida un publiskā dzimumaktā un saldētu vistu bāšanā vagīnā. Toreizējās pankgrupas Voina dalībniece bija tā pati Tolokoņņikova, kas tagad izcēlās ar plānprātīgām dejām pie altāra. Nu, nebija toreiz pasaules uzmanības, toties tagad ir, un tāds arī bija mērķis. Milzīgos panākumus varētu atzīmēt ar mēnesi ilgu terapiju sieviešu klosterī: meičas lai katru dienu mazgā grīdas un lūdz Dieviņu. Šoreiz pa īstam. Bet tāpēc jau nav jābāž cietumā.
Otrkārt. Nevajag ar plānu prātiņu un lielām ambīcijām apveltītu cilvēciņu izgājienus dēvēt par mākslu vai, nedod, dies, par vārda brīvības izpausmēm. Pārāk smags bija mūsu ceļš līdz vārda brīvībai, tāpēc nevajag banalizēt šo jēdzienu. Augusts ir tradicionāli trauksmains mēnesis: pirms 21 gada 21. augustā Latvija pasludināja pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības, un nevienam mūziķim, kas tajā gadā dziesmās aktīvi pauda savu patriotismu, šodien nekas nav jāpierāda. Protams, savs latviskums un patriotisms ir jāpierāda šodienas jaunajiem mūziķiem, bet šiem pierādījumiem nav nekāda sakara ar Maskavas peteņu sarīkoto izrādi dievnamā. Bet, ja mūsu mūziķi – veci vai jauni – nepiedalās kaut kādos apšaubāmos piketos, vajag atcerēties, ka demokrātiskā sabiedrībā ikvienam ir tiesības ne tikai izteikties, bet arī neizteikties. Un žurnālistikas speciālistei Veinbergas kundzei par šo klusēšanu nav jālamā nedz Prāta vētra, nedz pārējie mūziķi.
Treškārt. Sorosa finansēto «pētniecības organizāciju» – Providus, Delnas u. c. – aktīvistes nezin kādēļ neiestājas par vārda brīvības karognesēju Džūljenu Asanžu, kurš sameklējis patvērumu Ekvadoras vēstniecībā, toties peteņu dumpja dalībnieces ir sorosītmeiteņu favorītes. Kaut kā neatceros arī, ka šīs pašas «organizācijas» būtu bildušas jel vārdu par Nobela prēmijas laureātu Ginteru Grasu, kurš, izmantojot svētos vārda brīvības principus, šā gada aprīlī publicēja dzejoli, kurā kritizēja Izraēlu par to, ka tā grib iznīcināt Irānu un apdraud globālo drošību. Viņš skaidroja: «Es atzīstu – es vairs neklusēšu, jo man kļūst nelabi no Rietumu liekulības.» Izraēla pasludināja Grasu par persona non grata. Kāpēc providistes un delnistes toreiz neaktivizējās Gintera Grasa aizstāvībai? Tāpēc, ka baidījās no apsūdzībām antisemītismā? Ai, cik nožēlojami – kaut arī par principiem vajadzētu iestāties, vai ne?
No Rietumu liekulības – par laimi – paliek nelabi ne tikai Ginteram Grasam vien. Liberālisma agresīvā nekultūra, kas atspulgus gūst – kā tagad redzam – pat Krievijā, lien Latvijā iekšā, izmantojot jebkuru neaizsargātas robežas centimetru, tāpēc ir tikai apsveicami, ka ir vēl cilvēki, kas turas pretim šai nekultūrai – kaut vai ar nepiedalīšanos. Bet visiem providusiem, delnām un elkoņiem nu dūšīgi jāsāk cīņa pret Krievijas kārtējo negantību – pret aizliegumu nākamajos simts gados rīkot praidus. Tiešām, kas tā par lietu: tad, kad beigsies aizliegums, Sorosa pētniecēm būs kādi 140 vai pat 150 gadi! Kas tad vairs par aktivitātēm, kāds vairs praids... Tad vienīgais prieciņš būs Pussy riot veco pornofilmiņu skatīšanās un Veinbergas kundzes kopoto rakstu pāršķirstīšana. Citādi vairs nekā.