«Kad Latvijā minimālā alga būs 500 lati, bet vidējā 1500, pirksim bijušajam prezidentam Mercedes. Un neviens neiebildīs, vai ne, draugi?» – šādu domu nesen ietvītoja kolēģis Sandris Točs.
Līdz tādām summām mums vēl tikpat tālu kā provinces bezdarbniekam līdz Rupertam Mērdokam. Toties mēs varam lepoties ar sociālajām garantijām, kas pienākas eksprezidentiem, jo tās, kā uzsvēra bijusī valsts galva Vaira Vīķe-Freiberga, ir «valsts pašcieņas un pašlepnuma izpausme».
Līdz šim daudzi kļūdaini uzskatīja, ka valstiska lepnuma un pašcieņas pamatā varētu būt, piemēram, cilvēka cienīga veselības aprūpe, algas un vecumdienas, zems korupcijas līmenis, lieliski autoceļi, saprotams dialogs starp valsti un iedzīvotājiem, patriotisks pilsoņu kopums, kas veidojies, iegūstot labu izglītību, un citi parametri. Nu izrādās, ka valsts pašcieņu var izmērīt ar eksprezidentu limuzīniem, miesassargiem, sekretārēm un dzīvokļiem, ko finansē nodokļu maksātāji, no kuriem liela daļa knapi spēj kopsavilkt galus ar galiem. Pie pašcieņas mērlentes vēl var piediegt tos Latvijas pilsoņu simtus tūkstošu, kuri sūta naudiņas mājās palicējiem no mūsdienu latviešu trimdas lielvalstīm – Īrijas un Lielbritānijas. Tāds, raugi, pašlepnums latviešos uzmilzis nācijas mātes prezidentūras laikos, kurus nu nicīgi dēvējam par treknajiem gadiem. Un, jo smalkāka būs eksprezidentu sadzīve, jo valstiski lepnāki un pašcieņas pārblīvētāki mēs kļūsim. Par to vairs nav šaubu.
Ne mazāk valstiskās nozīmības savā pašnovērtējumā iekļauj arī Valdis Zatlers: mēs uzzinām, ka «eksprezidentu sociālās garantijas ir jāsaglabā, lai viņi varētu turpināt darbu valsts labā». Nevaru ieberzties: kā gan sociālās garantijas stimulē «darbu valsts labā»? Vai tad eksprezidenti savulaik neveica savus pienākumus, altruistiskas sirdsdegsmes un Latvijas mīlestības vadīti? Ar ko gan eksprezidents ir dižāks par eksskolotāju vai eksmedmāsu, ka viņam nepieciešamas nesalīdzināmi biezākas sociālās garantijas? Atbildi dod pats Zatlers, skaidrodams, ka «eksprezidentiem piemīt autoritāte», ko vajagot izmantot. Bet autoritāti nevar uzkārt uz ancuka kā Triju Zvaigžņu ordeni prezidentūras sākumā: autoritāte vai nu ir, vai nu tās nav, un ne visi eksprezidenti var lepoties ar šādu tautas atzinības piešķīrumu...
Taču autoritātes piemeklētais iet vēl tālāk: viņš «sociālo garantiju» dēļ gatavs pat sievu izmest no gaisa balona groza. Alegoriski, protams. Netaktiskie žurnālisti nesen tincināja eksprezidentu: vai viņš būtu gatavs braukāt ar automašīnu 15 000 latu vērtībā (nevis 65 000 latu vērtībā, kā tas ir tagad), bet superglaunā dzīvokļa vietā īrētās telpās pieņemt dažādas svarīgas personas? «Jūs lidojat ar gaisa balonu, un tajā atrodas speciāli balasti, kurus jūs metat ārā, lai celtos augstāk gaisā. Kādā brīdī šīs speciālās lietas beidzas, un jūs sākat mest ārā arī noderīgās lietas, lai saglabātu augstumu. Galu galā jūs esat izmetis visas noderīgās lietas un jums nākas izmest ārā arī savu sievu,» Zatlera kungs ar pamācošas pasakas starpniecību izskaidroja savu nevēlmi atteikties no «sociālo garantiju», tas ir, mūsu apmaksāto labumu, biruma, jo šādas akcijas pēdējam solim tad vajadzētu būt mīļotās laulātās draudzenes pārmešanai pāri gaisa kuģa bortam. «Lai celtos augstāk gaisā.» Tiešām, cilvēciski dziļa ir eksprezidenta personiskā drāma, augstuma dēļ tomēr neatsakoties ne no sievas, ne no citiem balasta maisiem. Patiesībā šī drāma risinās katru dienu, tā notiek visu mūsu dēļ, un tikai nejūtīgs āmurs var kļūdaini domāt, ka šajā aktā nav kaut kas no Jēzus Kristus uzupurēšanās visas cilvēces labā. Vēl vairāk: eksprezidents upurējas pat sava dēla labā, atstādams valsts nodrošināto dzīvokli viņa rīcībā. Kas tad tur – no nodokļu maksātāju kabatas katru mēnesi tiek izmānīti tikai 1200 lati! Vai tad jums žēl augošam bērnam atvēlēt sīknaudiņu un jumtu virs galvas?!
Kādreiz, padomju sistēmā, bija tādi nomenklaturščiki – cilvēki, kurus pēc viena amata pamešanas tūdaļ iekārtoja jaunā, augstākā vai vismaz līdzvērtīgā amatā. Nomenklatūras ielikteņi, kuri ne tikai saglabāja amatu pienācīgu ritumu, bet arī mantoja privilēģijas un sociālās garantijas. Ja nomenklaturščika gadu nastai atbilstošais domāšanas līmenis jau tuvojās bērna prātam, viņam piešķīra tādas sociālās garantijas, ka no tām resnu kaklu ēda ne tikai viņa bērni, bet arī mazbērni. Mūsdienu eksprezidentiskā nomenklatūra strauji tuvojas padomju laiku labākajiem paraugiem, aizmirstot (vai nezinot) to, ka ikviena augsta amata sociālajām garantijām vajadzētu būt samērīgām ar valsts un sabiedrības attīstības līmeni.
Kad Valsts prezidents Andris Bērziņš ieminējās, ka jāmazina eksprezidentu privilēģijas un ka viņš neredz tām jēgu attiecībā uz sevi, ak, dies, kāda jezga sacēlās taisno un godīgo nometnē! Sak, Bērziņš ir pēdējais, kam par to runāt – viņš taču miljonārs! Vai no šamās bļaušanas jāizloba, ka visi pārējie prezidenti gājuši uz šo amatu vien labas pensijas un sociālo garantiju dēļ? Bet ko taisnie un godīgie klaigātu, ja prezidents Bērziņš teiktu, ka viņam vajadzīgas šīs privilēģijas? Bail pat iedomāties.
Eksprezidentu savtīgās rūpes par privilēģijām – tas nemaz nav sliktākais temats, par ko padomāt Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 22. gadadienā, ko svinēsim 4. maijā. Jo tās cerības un sajūtas, ar kādām toreiz sagaidījām savas Brīvības apliecinājumu, nepavisam neatbilst šodienas nožēlojamajai grābslībai, ko veiksmīgi ilustrē ne tikai vidējās un zemākās nomenklatūras pārstāvji, bet arī īpatņi no augstākajiem plauktiem – bijušie valsts prezidenti, maskējot labas dzīves gribulību ar frāzēm par «valstisko pašlepnumu» un tizlu muldēšanu par gaisa baloniem. Sak, varbūt tos gaisa balonus – tāpat kā mersedesus – jūs arī apmaksāsiet? Ko, pilsonīši?