Neskaidrība. Tas ir precīzākais apzīmējums, ko var attiecināt uz situāciju, kurā šobrīd atrodas kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende un Nacionālā apvienība, kuru valdībā pārstāv «talantu koordinatore» – kā viņa pati sevi reiz nodēvēja. Neskaidras aprises ir arī maija sākumā uzmilzušajam konfliktam starp ministri un kultūras darbiniekiem, kurus sākotnēji pārstāvēja tikai rakstnieki.
Tas, ka nozare (jebkura!) var plēsties ar nozari pārlūkojošo ministriju, nav nekas jauns. Protams, jāņem vērā rakstnieku specifika, jo, kā izteicās politologs Ivars Ījabs, tie ir «pieraduši, ka viņus uzskata par nācijas sirdsapziņu», tāpēc, viņš piebilda, «ar viņiem ir jāapietas uzmanīgi». Ministre nenovērtēja «uzmanības riskus», gribēja parādīt sevi kā problēmu oriģinālu risinātāju (tas bija neveiksmīgi!), bet nācijas sirdsapziņa – še tev! – nodēvēja Žanetu par «stulbu» un prom bija. Par šo atraktīvo izbļaustīšanos faktiski nebūtu daudz ko teikt, jo abas puses acīmredzami ilustrēja latvju teicienu par to, ka viena pagale nedeg. Bet tas būtu cita raksta temats. Mani šoreiz vairāk interesē attiecību neskaidrība ministres un viņas dzimtās Nacionālās apvienības (NA) ietvaros.
Līdz šim brīdim nav dzirdēts, ka NA līderi būtu publiski izteikuši savu attieksmi pret notiekošo ar Žanetu JaunzemiGrendi. Varbūt esmu palaidusi garām, taču NA nav diskutējusi par to, kas notiek ne tikai pašas ministres lauciņā, bet – skatīsimies plašāk! – Latvijas kultūras druvā, kas, šķiet, ir visai nozīmīga aramzeme tieši nacionālo sējumu un stādījumu kopšanai. Bet arkli stāv mierā, zirgi lasa dzelteno presi, un rūpe par nacionālo atmodu kultūras pusaizmigušajā dārzā apstājas pie deklarācijām.
Atceros skaisto ziemas laiku, kad Visu Latvijai! puiši, nebaidīdamies no plaušu karsoņa un citiem išiasiem, puskaili stāvēja pie Saeimas un nikni demonstrēja savu attieksmi pret Abrenes atdošanu Krievijai. Kādam tas varbūt šķita pārspīlēti, bet tā bija godīga bezkompromisa stāja – pateikt NĒ Saeimas deputātu samiernieciskumam un politiskajam aprēķinam. Kas notiek tagad? Vai vislatvieši jau būtu saslimuši ar deputātiem raksturīgo morālo aptaukošanos? Kur palikusi drosmīgā principialitāte? Apēsta liesajās deputāta pusdienās? Kāpēc attiecībā pret savu ministri Žanetu JaunzemiGrendi vienkāršais politikas vērotājs nevar pamanīt nekādu nostā
ju – nedz atbalstošu, nedz nosodošu? Kaut kur blogosfērā, tviterā pavīd pa rakstam, pa teikumam. Bet izsvērta, godīga un atklāta – kopīga! – viedokļa nekur nav. Un tas ir dīvaini. Saeimas ikdienā pat mazrūdītiem cilvēkiem jāzina, ka galvas bāšana smiltīs tikai piedzen pilnas acis ar putekļiem, kas beigās izsauc politisko aklumu.
Un ne tikai par kultūras jautājumiem vien ir neskaidrības. Medijos pirms neilga laika parādījās ziņa par ministres darījumu ar nekustamo īpašumu, kas ticis pārdots diviem vīriem ar uzvārdu Ismailovs. Nav divreiz jāmin, no kuras puses puiši atceļojuši. Laikā, kad
VL/TB/LNNK protestē pret uzturēšanās atļauju izsniegšanu ārzemniekiem, kas Latvijā nopērk nekustamos īpašumus, apvienības ministre izdara pretējo – pārdod īpašumu tieši šādiem pasaules iekarotājiem. Protams, bezpartijiskai privātpersonai nevar liegt brīvi rīkoties ar savu mantu – kaut vai sagriez to mazos gabaliņos. Bet GrendesJaunzemes kundze darījuma brīdī publiski un no tīras sirds jau bija salīgusi iet kopā ar vislatviešiem. Nu vismaz kādu gabaliņu, ja ne visu mūžu.
Arī šis īpatnējais gadījums netika godprātīgi un atklāti apspriests. Tad kā darīsim, vislatvieši? Klusēsim? Vai varbūt tomēr ne? Ja ministre ir rīkojusies neprofesionāli vai pretēji apvienības principiem, tad tas jāvērtē un jāizdara secinājumi – bargi, bet taisnīgi. Ja ministres galvu kāds grasās izmantot par platformu zvirbuļu atšaušanai ar lielgabaliem – kā tas bija ar sašutumu par to, ka viņa publiski paslavējusi privātu iniciatīvu –, tad viņa jāaizstāv. Jābūt taču politiskai, konkrētai attieksmei!
Protams, ministri – tāpat kā deputāti, gājputni un žāvas – nāk un iet, bet principi paliek. Vai drosmīgie vislatviešu puikas, kas puskaili, bet par savu taisnību pārliecināti toreiz stāvēja pret ziemu, vienaldzību un Latvijas izpārdošanu, šodien pratīs un gribēs noturēties izloloto principu pozīcijās, to rādīs laiks. Ja plikums paliks tikai amizantu fotomirkļu līmenī, nebija vērts toreiz salt. Ne par šodienas ministriem, ne rakstniekiem, ne Saeimas deputātu krēsliem.