«Netaisos jums skaidrot likumu! Tas nav mans pienākums!... Kaut kādi cilvēki defoltā ar sakāpinātām emocijām mēģina aicināt uz likuma neievērošanu!» ievērojot dramatiskas pauzes, lai neemocionālais, pragmatiskais vēstījums būtu iespaidīgāks, ar histēriskiem kliedzieniem telefona klausulē savu nostāju pauda AKKA/LAA sabiedrisko (?!) attiecību nodaļas vadītājs (?!) Reinis Briģis.
Tieši pēdējā laikā ir krasi saasinājusies pretstāve, ko veido Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība (AKKA/LAA) un Latvijas sabiedrība, ko pārstāv radio klausītāji. Autoratlīdzības likums, kas radīts 1993. gadā un šodienas variantā apstiprināts 2000. gadā, nosaka kārtību, kādā mūzikas autori saņem sev pienākošos atlīdzību par saviem garadarbiem. Nevienam nav šaubu, ka mūziķiem jāsaņem atalgojums, jo mūzika ir viņu darbs, un sabiedrība ir tā, kas maksā par mūziku, kaut arī to tieši nepasūta. Taču pēdējā mēneša laikā situācija ir nonākusi galējā absurda stāvoklī: kāds mini izmēra veikaliņš spiests maksāt 500 latu sodu par to, ka ieslēdzis radio, mikroautobusu un taksometru šoferi vairs nedrīkst klausīties radio, tāpat arī darba vietās jābāž korķi ausīs, lai tikai, nedod, dies, nesadzirdētu kādas mūzikas skaņas... Laipnajam AKKA/LAA sabiedrisko attiecību speciālistam Briģa kungam jautāju, kāpēc šie liegumi tik pēkšņi aktualizējušies tieši tagad, uz ko viņš atbildēja ar indiāņu skalpu mednieku cienīgiem kliedzieniem, pa vidu iespraužot pa kādam vārdam no sērijas «to prasiet Saeimai un valdībai». Tomēr nesadzirdēju kaut cik sakarīgu skaidrojumu par likuma aktualizāciju šajos laiku lokos.
Autortiesību eksperts advokāts Mārcis Krūmiņš uzskata, ka no Autortiesību likuma jāizslēdz tā dēvētā radio klausīšanās nodeva, un tas nebūtu pretrunā ar Bernes konvenciju, ko parakstījusi arī Latvija. Kaut arī AKKA/LAA iebilst pret šādu «brīvdomību», Mārcis Krūmiņš paskaidroja, ka Latvijai saskaņā ar Bernes konvencijas pantu par papildus iespējamiem darbu brīvas izmantošanas gadījumiem ir tiesības noteikt kārtību, kā regulēt dažādu darbu publisko atskaņošanu. Tas tikai paspilgtina Latvijas mūžīgo nelaimi – dažādiem likumu skaidrotājiem būt svētākiem par Romas pāvestu. Protams, Briģa kungam ir pilnīga taisnība, kad viņš atgādina par Saeimas un valdības neizdarību šajā jomā: tās jau sen varēja sakārtot likumu, lai tā ievērošana nepadarītu Latvijas sabiedrību par stulbeņu baru. Bet varbūt tāds likums ir vajadzīgs tieši autortiesību aģentūrai? Tas ir gluži kā bezgalgaršīga torte, no kuras aģentūra negrib atdot ne kumosiņu. Jautājums gan ir tikai tāds, vai sabiedrība kaut ko iegūst no šādas negausīgas rīšanas, ko realizē kāda nevalstiska organizācija?
AKKA/LAA interneta titullapā rakstīts, ka tā «apvieno dažādus autorus, kuri kopā, kolektīvā pārvaldījumā īsteno savas mantiskās tiesības un veido efektīvu sadarbību starp autoriem un viņu darbu izmantotājiem, lai nodrošinātu darbu izmantotājiem ērtu iespēju likumīgi izmantot autoru darbus un autoriem saņemt par to autoratlīdzību». Saprotami un pieklājīgi. Taču izskatās, ka patiesībai tuvāka tomēr būs Briģa kunga komunikācija: sak, neko jūs nesaprotat, tāpēc iesālieties! Bet kāpēc vajadzētu iesālīties mums, klausītājiem? Kāpēc klausītāji tiek agresīvi pretnostatīti mūzikas autoriem? Kāpēc aģentūrai savukārt tik kvēla vēlme sevi nolikt pret sabiedrību? Garšīgās tortītes dēļ? Svētās likuma ievērošanas dēļ? Vai aģentūra kādreiz ir vērsusies pie likumdevēja ar lūgumu izvērtēt dažus sen radītā likuma absurdos punktus?
Visaplamākais ir tas, ka AKKA/LAA aktivitātes cilvēkus padara par antisociāliem elementiem: ziņas un raidījumus, ko sniedz, piemēram, sabiedriskais radio, nedrīkst klausīties, jo tur var skanēt arī mūzika. Un ar ko privāta radio klausīšanās «ģimenes lokā» atšķiras no klausīšanās trīs svešu cilvēku kompānijā? Un kā tad ar drošību? Kā ar civilās aizsardzības paziņojumiem, kurus varam dzirdēt pa radio? Un ko teiks radio īpašnieki, kuriem vairs nebūs jēgas likt reklāmu, jo radio taču vairs neklausīsies tik daudz cilvēku kā agrāk? Samazināsies arī mūzikas īpatsvars, bet tieši par to radio maksā autoratlīdzību. Līdz ar to samazināsies maksājumi arī autoriem.
Bet vairums cilvēku nevēlas būt antisociāli elementi, viņi vēlas klausīties mūziku un radio, un viņi saprot, ka mūziķiem ir jāsaņem atalgojums par savu darbu. Tad varbūt AKKA/LAA nokāps no saviem tortes ēšanas augstumiem un kopā ar likumdevējiem sakārtos aplamības šajā laukā?