Elita Veidemane / Viedokļi

Reformu partijas (RP) kopīgā gatavošanās tīģera lēcienam ir veiksmīgi sakritusi ar tās ministra Edmunda Sprūdža individuālo rēcienu Ventspils mēra Aivara Lemberga virzienā.

Intensīvi rakņājoties politisko atmiņu krātuvēs, neatradās neviena eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pārdomu vēstule, kurā viņa pēdējo piecu gadu laikā būtu paudusi sarūgtinājumu par tautas likteņiem, dienām un nedienām.

Kad latviešu valodas un literatūras skolotāja Valda Reisa mūs, piektklasniekus, sāka vest ekskursijās pa Latviju, pa tādām vietām, kas mums pat ģeogrāfijas sapņos nerādījās, mēs vēl nenojautām, cik nozīmīgi turpmāk izrādīsies šie pārgājieni: tie bija kā pirmās mācību stundas ne tikai latviešu valodā izrunājamiem un izjūtamiem vietvārdiem, bet arī izpratnei par to, ko mums kādreiz nozīmēs Latvija.

Nesen dzirdēju jauku anekdoti. Ar ko atšķiras instalācija no performances? Ja mākslinieks noliek pie kaimiņa durvīm kluci un aizbēg, tā ir instalācija. Ja mākslinieks noliek kluci, piezvana pie durvīm un sagaida, kad tās atver saimnieks, tā ir performance.

«Trakums tāds, ka dzīve kļūst arvien īsāka,» kādā savā intervijā ironiski teic Uldis Stabulnieks. Tāds lēnīgi smaidīgs, tajā pašā laikā – ar melodisku, iekšēju precizitāti noasināts. Par sevi ne īpaši labprāt stāstošs. «Mani pazīst tikai pēc dziesmas Tik un tā,» viņš tikpat ironiski, taču bez uzspēles piebilst.

Tas, ka Vladislavs Rafaļskis ir publiski pateicis noniecinājuma vārdus Latvijas valstij, nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo 40. vidusskolas pedagoga Rafaļska «politiskā darbība» jau ilgāku laiku ir varonības aktu pilna: tā, piemēram, 2004. gadā šis biedrs aktīvi organizēja krievu skolu protesta pasākumus pret izglītības reformu, sevišķu sajūsmu nekārtības cēlāju vidū izraisot ar paša iedziedātu pretlatvisku dziesmeli, kuras meldiņu šis krievu valodas un literatūras inteliģents bija nozadzis grupai Pink Floyd.

Roberts Ķīlis ar bungu solo publikā uzsit tādu asini, ka vēlētāji spiedz un ir gatavi mesties pie urnām. Viņus uzmundrina ugunīgā soliste Solvita Āboltiņa ar pilnīgi jaunu dziesmu par Saeimas atlaišanu, bet Edmunds Sprūdžs, basģitāru kā Nacionālās attīstības plānu kautri padusē ietvēris, piedungo dominanti.

Mūs mēģina iznīcināt, zem mums rok, lāpstas jau sitas gar papēžiem, speram pretim, lai tur vai kas! – tādi ir Reformu partijas (RP) augstie un satrauktie saukļi, ko var baudīt ikviens politikas vērotājs.

Mārtiņš Roze (1964.28.09.–2012.08.09.)

«Jā, šī dziesma kādreiz bija himnas vietā, nu tā acīmredzot vairs nevienam nav vajadzīga,» vērtējot sava populārā skaņdarba Manai dzimtenei izmešanu no Dziesmu svētku repertuāra, teic Raimonds Pauls.

Komiķa Viestura Dūles, piedodiet, Zuargusa spēriens uz politiskās takas pusi faktiski nav ne ar ko sliktāks vai apsmaidāmāks par Valda Zatlera steigā sadiegto partiju, kas uz nervu pamata ieguva 22 vietas Saeimā.

Lamāt Tatjanu Ždanoku par to, ka viņa ir Latvijas ienaidniece, interfrontiste un vēl nezin kas, ir neracionāli: viņa ir Latvijas pilsoņu ievēlēta Eiroparlamentā un pārstāv savu dzimto partiju – PCTVL.

Gluds un spīdīgs kā no upes izvilkts olis jaunais cilvēks, vārdā Oskars Fīrmanis, tālrādē noapaļoja vārdus, kuru sajēga bija pavisam vienkārša: Raimonda Paula finansiālā drāma tīri cilvēciski ir saprotama, taču mums, pildot Krājbankas maksātnespējas administratora pienākumus, stingri ir jāvadās pēc likumiem.

«Lai Veinberga liek mierā latviešu mūziķus un lai krievi paši tiek galā ar savām skandālistēm!» sašutusi ir dziedātāja Olga Rajecka, kuru – kopā ar Renāru Kauperu, Lauri Reiniku un citiem Latvijas mūziķiem – Zviedrijā mītošā latviešu izcelsmes publiciste Sandra Veinberga nosaukusi par «zaķupastalām un Kremļa propagandas nozombētiem upuriem».

Liksim mierā Valdi Zatleru kā cilvēku, kam patlaban ir veselības problēmas, no kurām mēs visi viņam novēlam atbrīvoties. Ar labu vārdu dažkārt atcerēsimies viņu kā dakteri, kas daudziem palīdzējis. Bet šobrīd tomēr padomāsim par bijušo augsto amatpersonu, kas savu prezidentālo nevarību kompensēja ar rīkojumu Nr. 2, ieraujot valsti politiskā haosā, no kā labums bija vien tāds, ka no zila gaisa uzradās eņģeļu partija, kuras reitings nu tuvojas nullei.

«Valdībai tādi lauki nemaz nav vajadzīgi,» dusmīgs ir kāds laucinieks, komentēdams labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) grandiozo ideju par mobilitātes pabalstu ieviešanu: tos iecerēts maksāt tiem, kuri gatavi pārcelties uz citu dzīvesvietu, kas atrodas tuvāk nolūkotajam darbam.

Pirms pāris nedēļām internetā pavīdēja satriecoša ziņa: «tautā iemīļotā dziedātāja» Kombuļu Inese tikusi publiski apvainota «visas latviešu tautas priekšā», jo viņas eksmīļotais vīrietis – dānis Bends – esot liedzis māksliniecei uzstāties Priekules universālveikalā, jo piedeguši viņa dzimšansdienas šašliki.

To, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem, mēs zinām no Džordža Orvela 1945. gadā uzrakstītā antiutopiskā romāna Dzīvnieku ferma. Un varam vien priecāties par nepatīkamajām paralēlēm, kas šodien smakojoši iemiesojas pilnīgi konkrētās, ne vairs alegoriskās, situācijās, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki. Mums, piedodiet, ir cilvēki. Un varbūt tieši tāpēc situācija ir daudz atbaidošāka.

«Toreiz ēdām tīrāku desu,» aizstāvot padomju laikus, nostalģiski pauž kāda tvītotāja.

Atziņa, ka latvji tāda pasaku tauta, sāk pamazām apnikt: nu cik tu, cilvēks, smiesies par to, kā Lapsa Vilkam nosūdzēja Zaķi, bet mierinošu punktu pielika lāga Lācītis. Ak, jā, Trusis no zoodārza savulaik bija tapis par prezidentu, bet Līdaka ilgu slavu ieguva, politiskajiem oponentiem pavēlot aizvērt muti.

«Kārtējais vanderstūlisms» – nacionāli noskaņotu politiķu vidū dzirdams šāds vērtējums Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Tūrbjērna Jaglanna izteicieniem par to, ka Latvijas nepilsoņu bērniem automātiski esot jākļūst par pilsoņiem.

Pirmdien, kad latvju tautas krietna daļa (vismaz 24% TV vērotāju) klausījās un skatījās Lielbritānijas karalienes Elizabetes II dimanta jubilejai veltīto lielisko koncertu, ko piedāvāja Latvijas Televīzijas 1. kanāls, tviterotavā nerimās šā muzikālā pasākuma vērtēšana. Vieniem šķita, ka skaņa nav profesionāli ierakstīta, otrie sūkstījās, ka Makartnijs nevis dzied, bet pīkst, trešie uzstāja, ka Eltons Džons jālaiž pensijā etc. Vienīgi par Enijas Lenoksas un Toma Džonsa izpildījumu, šķiet, nebija nekādu reklamāciju. Vēl vairāk: daudzi skatītāji priecājās, ka abu populāro dziedātāju balsis ir tikpat spēcīgas un valdzinošas kā pirms daudziem gadiem.