Elita Veidemane / Viedokļi

Haralds Burkovskis pirms nedēļas bija nepārprotami ironisks, kaut gan mēģināja saglabāt neitralitāti, komentējot pētījumu kompānijas GfK veikto aptauju par latgaliešu valodas lietošanas iespējām Saeimā.

«Zināt, kāpēc Zatlers gandrīz katru dienu izgāžas ar saviem tekstiem? Tāpēc, ka viņam vairs nav padomnieku,» vērtējot jaunizceptā politiķa Valda Zatlera publisko izteicienu pērļojumus, prātīgi teic kāds politikas vērotājs.

Ja valdības jaunā deklarācija tiktu pašaizliedzīgi pildīta, Latvija sāktu dzīvot materiālā pārticībā, biedriskā draudzībā un tālredzīgā gudrībā jau tuvāko trīs gadu laikā. Ja visu nozaru un virzienu valstiskie vadītāji pildītu deklarāciju, ko nule viņi, pie varas nonākuši, parakstīja, laime iestātos neatgriezeniski un Latvijas pateicīgie iedzīvotāji šo valdību uz rokām ienestu nākamajā valdīšanas posmā, proti, pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.

«Visu nakti negulēju, domādams par valsti,» pirms gadiem divdesmit reiz teica kāds kolēģis žurnālists, kas likteņa labpatikšanas dēļ bija kļuvis par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu – tās pašas institūcijas deputātu, kas 1991. gada 21. augustā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Viņš savā izteicienā, protams, bija pašironisks, taču, asa prāta sargāts, viņš nekad nepārkāpa politiskās gaumes robežas un izturējās pret valsts tā laika augstāko likumdevēju ar cieņu un atbildību. Pieņemu, ka tādas pašas attiecības viņam bija ar saviem vēlētājiem.

«ZRP lēmums veidot valdību ar VL!TB/LNNK mazinās aizdomas par Maskavas ietekmi ZRP,» nacionāļu aktīvists un tvitera tricinātājs Jānis Iesalnieks pirmdien internetā apgaismoja savus lasītājus.

«Mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu,» radio cieti noskaldīja ZRP priekšsēdis Valdis Zatlers, skaidrodams žurnālistiem savas partijas valdes naksnīgo izšķiršanos par labu Saskaņas centram (SC), pametot aiz borta Nacionālo apvienību (NA).

«Pamatjautājums ir par varu, un tas ir tālu prom no ētiskas dabas prātojumiem. Arī pasakas par vērtībām šādos brīžos nav aktuālas,» komentējot politisko jezgu, teica sociologs Aigars Freimanis.

Jāpierod pie domas, ka VL!TB/LNNK nekad nebūs valdībā. Vismaz šajā ne. Formālās tikšanās, kurās Zatlera Reformu partija (ZRP) un Vienotība it kā veiks sarunas ar vislatviešiem, nenozīmē itin neko, jo nedz ZRP, nedz Vienotībai tādi vislatvieši nav vajadzīgi pat lielgabala šāviena attālumā.

«Tas nebūtu korekti pret partneriem – atnākt uz sarunām ar savu kabinetu,» Saskaņas centra (SC) valdes loceklis Andrejs Klementjevs kādā intervijā atgaiņājās no žurnālista centieniem izzināt viņa pārstāvētā politiskā spēka nodomus attiecībā uz ministru amata kandidātiem.

Pamodos Krievijā. Pēcvēlēšanu politiskās paģiras, kurās stindzinoši augstprātīgs uzvarētāju vēsums mijās ar divu pakaļpalicēju nervozo knakarēšanos – kurš pirmais un pēc iespējas izdevīgākā pozā atdosies uzvarētājam, uzdzina lingvistisku grūtsirdību: vai gadījumā nevajadzētu sameklēt kādu krievu valodas mācībgrāmatu, lai atsvaidzinātu kaimiņvalsts valodu.

«Apvienības Vienotība galvenā kļūda ir savu ētikas standartu neievērošana. Es uzskatu to par ļoti divkosīgu pieeju. Domāju, ka tā ir Vienotības atslēgas kļūda, varbūt pati vislielākā,» demonstrēdams īpatnēju latviešu valodu, skarbus vārdus savai ģenētiskajai radiniecei – Vienotībai – raidīja Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāts Edmunds Sprūdžs.

«Doktora Zatlera rīkojums Nr. 2 dos iespēju veselam grozam ar zaļiem, sīkiem un negataviem gurķiem nonākt galveno dārzeņu lomā,» privātā sarunā jokodamies pauda kāds politikas vērotājs. Jaunās sejas, pēc kurām alka ikviens vecajos laikos iztvīcis vēlētājs, nu ir parādījušās, turklāt lielā skaitā. Izpētot Saeimas ārkārtas vēlēšanām pieteikto deputāta kandidātu sarakstus, uzkrītošs zaļo gurķu pārsvars ir Zatlera Reformu partijā (ZRP).

Saskaņas centra (SC) runasvīri, tincināti par valdības personālijām – gadījumā, ja šis politiskais spēks tiks pie teikšanas, – klusē, kā zemi aiz vaigiem aizbāzuši. Nupat svētdienā Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) neiepriecināja TV skatītājus ar skaidru atbildi uz jautājumu: kas būs jūsu ministri? Kad tiksim pie stūres, tad arī uzzināsiet – apmēram tāds bija Rīgas birģermeistara sakāmais.

Priekšvēlēšanu izteicienu zelta fondā, protams, iekļausies Zatlera Reformu partijas (ZRP) premjera amata kandidāta Edmunda Sprūdža sulīgais izteiciens par to, ka viņš nejūtas kā kāpurķēde, ko var mest zem tanka.

Nedomāju, ka šodien vajadzētu spriedelēt par tēmu «cik vienoti toreiz bijām». Seriāls par latviešiem, kas, kā zāģa zobi cits pie cita piekļāvušies, stāvēja par Latvijas brīvību un neatkarību, ir ielikts vēstures plauktiņā, un tas nu izskatās gaužām apputējis.

Atklāti sakot, man ir vienalga, vai jaunradītās partijas līdera Valda Zatlera blakuskrēsls bija tukšs jau sākotnēji vai pilns ar Jaunā viļņa organizatoru Šenkmanu, vai atbrīvots tāpēc, ka Šenkmans aizgāja uz zēnistabu, vai speciāli nolikts, lai kompromata nolūkos tajā «pilnīgi negaidīti» iesēstos Ainārs Šlesers un pēkšņi «ieskrietu fotogrāfs».

Nule ciemojos Lietuvā – šoreiz ne tikai caurbraucot, bet gan vērīgāk ielūkojoties dažu nelielu pilsētu ikdienā. Piemēram, Roķišķi. Klusa pilsētiņa, kuras lielākais lepnums ir siera rūpnīca, leģendārais koktēlnieks Longins Šepka, grāfa Tīzenhauza deviņpadsmitā gadsimta vidū būvētā, izcili daiļā katoļu baznīca, kas viņam izmaksājusi vienu miljonu cara zelta rubļu, un līdz šai dienai perfekti saglabātā pils, kurā savulaik dzīvoja viņa ģimene. Interesanti, vērā ņemami apskates objekti. Man nav zināma pilsētas vadoņu taktika tūristu piesaistē, taču sestdienas pievakarē pilsēta izskatījās kā ar vēja slotu izslaucīta, pa ielām nepastaigājās nedz vietējie, nedz iebraucēji, un nekur nebija iespējams ieturēt vakariņas.

Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs piedāvās politiskajiem spēkiem paklusēt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem, jo tie etniski šķeļot sabiedrību. Minēto tēmu trīs gadu moratorijs, viņaprāt, būs pietiekams, lai šajā laikā partijas varētu vienoties par sociāli ekonomisko problēmu kopīgu atrisināšanu. Tāds pragmatiska politiķa piedāvājums, sak, domāsim labāk par to, kā dabūt pēc iespējas biezāku desmaizi, nevis par to, kāds ir tās vēsturiskais un etniskais vēstījums. Protams, Urbanovičam taisnība: desas vēsture ir īsa un miglaina, turklāt tā nerunā nekādā valodā. Tāpēc to vieglāk apgūt, jo tā garšos gan latviešu nacionālistam, gan krievu šovinistam. Kā smejies, katram sava desa tuvāka.

Kaut arī daudzos interneta portālos vislasītākā ziņa bija par to, ka Monako princis Albērs II un viņa jaunlaulātā sieva princese Šarlēne nenakšņo vienā gultā, cilvēkus tomēr uzrunāja arī dažādu radošu un politisku personāžu valstiskā sāpe, kas tapa jo dienas jo asāka.

Nule izlasīju Māra Ruka grāmatu Spridzinātāji. Piesaista tumšsarkanais vāks, uz kura kā nepareizi nodrāzts zīmulis slejas Pārdaugavas t. s. uzvaras pieminekļa siluets, pārsvītrots ar grāmatas nosaukumu, veidojot kroplīgu, ar piecstaru zvaigznēm izrotātu krustu.

Jau pāris dienas apkārt, kā saņēmu vēstuli no Intas – jaunas un skaistas atraitnes, kuras vīru savas mājas pagalmā pirms dažiem gadiem bezjēdzīgi nosita divi bandīti. Nosita dažu latu dēļ. Toreiz Inta bezgalīgās bēdās juta, ka beidzas viņas laimīgā dzīve, juta, ka viņa nomirst līdz ar vīru, tomēr pie dzīvības noturēja doma, ka viņai taču ir divas meitiņas, kurām mamma būs vajadzīga vēl vairāk nekā pirms tam – laimīgajā dzīvē. Inta sažņaudza sirdi dūrē un piespieda sevi piecelties kājās, saprotot, ka sakņupusi un vārga viņa nevienam nebūs vajadzīga, arī meitām ne.

Plānprātības ģenerāļu uzsāktais karagājiens pret Daugavu, kuru – pēc viņu pārliecības – vajadzēja pārvērst par kuģojamu plančku, par laimi, aplauzās pusceļā: nepagāja ne pusgads, un Latvijas valdības izveidotā darba grupa, kurā ietilpa Ārlietu, Ekonomikas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Latvenergo amatpersonas, brīnumainā kārtā tomēr publiski atzina šā projekta absurdu.