Tas, ka Vladislavs Rafaļskis ir publiski pateicis noniecinājuma vārdus Latvijas valstij, nav nekas jauns vai pārsteidzošs, jo 40. vidusskolas pedagoga Rafaļska «politiskā darbība» jau ilgāku laiku ir varonības aktu pilna: tā, piemēram, 2004. gadā šis biedrs aktīvi organizēja krievu skolu protesta pasākumus pret izglītības reformu, sevišķu sajūsmu nekārtības cēlāju vidū izraisot ar paša iedziedātu pretlatvisku dziesmeli, kuras meldiņu šis krievu valodas un literatūras inteliģents bija nozadzis grupai Pink Floyd.
Savukārt 2005. gada 16. martā viņš kopā ar «antifašistu» pūli, kas bija satērpies glīti sašūtos trakonama kreklos, neļāva līdz Brīvības piemineklim nokļūt latviešu leģionāru gājienam. Iejaucās policija, sabāžot melnajās bertās karstākos «nacistu apkarotājus».
Nav šaubu, ka minētās aktivitātes palīdzēja biedram Rafaļskim, kas 2005. gada pašvaldību vēlēšanās balotējās no PCTVL, iekļūt Rīgas domes deputātu kārtā. Un tāpat nav šaubu, ka arī šis viņa mentalitātei pilnīgi atbilstošais spļāviens Latvijas valsts sejā ir priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa: kazi, nākamā gada 1. jūnija pašvaldību vēlēšanās atkal ievēlēs šo dziesminieku?
Atgādināsim Rafaļska vārdus, ko viņš teica kāda radio ēterā: «Esmu gatavs godīgi pateikt, ka esmu šai valstij nelojāls. Es šo režīmu vienkārši nicinu. Tas atgrūž arī manus bērnus un rada tiem daudz problēmu.» Lūk, cik pašaizliedzīgs cīnītājs par bērnu tiesībām un īstens «režīma soģis»! Nu, gandrīz tikpat cildens kā vēl viens PCTVL dinozaurs Aleksandrs Giļmans, kam pieder šie viedie vārdi: «Saprotiet, ka Latvijas valsts ir tāds pats absolūtais ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks. Tas, ka mūsu paaudze pieļāvusi tās izveidošanos, ir nepiedodama kļūda.»
«Antifašistiskā cildenuma» trūkumu abiem eksdeputātiem nevar pārmest: naids pret Latvijas valsti no viņiem plūst kā dubļu straumes kalnu nogruvumā. Bet abu cīnītāju publiskās aktivitātes ir tikai tukšas konfekšu tūtas, salīdzinot ar to, ko viens no viņiem – Rafaļskis – nodara valstij ilgtermiņā. Šis nodarījums, piemēram, ir redzams 9. maija dzertiņos pie t. s. uzvaras pieminekļa, kur kopā ar ordeņotajiem Staļina režīma stutētājiem savus «svētkus» svin daudzi Latvijas lielākās minoritātes, precīzāk, krievvalodīgo, skolu audzēkņi. Un pilnīgā pārliecībā svin – it kā šie okupantu tusiņi būtu nacionālas valsts – Latvijas – skolu programmu neatņemama sastāvdaļa. Tādi «pedagogi» kā Rafaļskis, ikdienā – ne jau tikai kaut kādā radio raidījumā – izmatodami tik pateicīgus mācībpriekšmetus kā valoda un literatūra, iepotē Latvijas Republikas topošajiem (vai pat jau esošajiem) pilsoņiem naidu un nicinājumu pret valsti, kurā viņi dzīvo. Protams, mēs nerīkotos taisnīgi, ja uzskatītu Rafaļski par vienīgo krievvalodīgo skolas pedagogu, kurš vainojams jauniešu vēsturiskajā un valstiskajā degradācijā: šādu sabotieru diemžēl ir gana daudz, jo neba jau viens vienīgs Rafaļskis spētu pulcināt simtus krieviski runājošu jauniešu 9. maijā Pārdaugavā.
Tāpēc vajag veikt rūpīgu pārbaudi nacionālo minoritāšu, precīzāk, krievvalodīgo, skolās, un iniciatīva, protams, jāuzņemas Izglītības ministrijai, jo – kurš gan cits varētu demonstrēt drosmīgus reformistu soļus, ja ne Reformu partijas ministrs Roberts Ķīlis? Tā būtu viena lieliska reforma: beidzot tikt skaidrībā ar pretvalstiskuma ieaudzināšanu skolās ar krievu mācību valodu. Jau laikus atvainojos, ja kādā krieviskajā skolā tomēr kaut kas notiek arī latviski. Bet ja nenotiek vai notiek ar gariem zobiem – vēl jo lielāka bauda būs veikt pārbaudes, vai ne, Ķīļa kungs? Un šoreiz gan nepietiks ar atrunām par darbiem «citās frontēs» vai par to, ka «ministrija pedagogus skolās nepieņem un arī atlaist nevar» – tas nav tikai darba vai atlaišanas jautājums, tas ir lojalitātes jautājums, kas turklāt nav attiecināms uz vienu vai diviem cilvēkiem, bet gan uz veselu paaudzi, kuru intensīvi un veiksmīgi «audzina» tādi kā Rafaļskis. Šādai pārbaudei beidzot jānotiek – un tieši ar Nacionālās apvienības pieprasījumu – tādēļ, ka savulaik Vladislavs Rafaļskis savas pretvalstiskās aktivitātes veica tad, kad bija Rīgas domnieks un kad Rīgas domi vadīja Jānis Birks (TB/LNNK). Tad no nacionāļiem gan varēja sadzirdēt tikai klusumu. Nu Nacionālajai apvienībai, kurā ietilpst arī TB/LNNK, laiks pierādīt, ka tā prot ne tikai pārliecinoši runāt vai dziļdomīgi klusēt, bet spēj arī reāli, kā mēdz teikt, iedot pa zobiem ideoloģiskajiem pretiniekiem. Kas jāizdara? Tik vien kā jāpanāk, lai Vladislavs Rafaļskis un viņam līdzīgie atstāj Latvijas skolu telpas pēc iespējas ātrāk.
Rafaļska aktivitātes brīnišķīgi saskaņojas ar Krievijas «maigās varas» koncepcijas aktualizēšanos, kas paredz «transformēt krievvalodīgās kopienas par tādu spēku, kas var ietekmēt vietējās valdības tā, lai šajās valstīs tiktu veicinātas Krievijas ārpolitikas intereses». Protams, nevajag pārvērtēt šā pedagoga spēju robežas, jo viņš tikai nevilšus ir iemetis kādu pagalīti antilatviskajā Krievijas ugunskurā. Bet neaizmirsīsim arī, ka tādu rafaļsku ir gana daudz. Tāpat pagaļu atradīsies pietiekami. Turklāt jāņem vērā tas, ka Krievijas interese par Latviju nav tāda pati kā iepriekš – atsevišķu politiķu vairāk vai mazāk skandalozu izteikumu robežās –, bet gan jau valstiski institucionalizēta, proti, Krievijas prezidenta administrācija izsludinājusi atklātu iepirkumu, meklējot pētnieku viedokļus par politisko situāciju vairākās postpadomju valstīs, tostarp Latvijā. Un kāpēc ne Lietuvā vai Igaunijā? Pavisam vienkārši: tāpēc, ka Latvija diemžēl ir vājākais posms, vērtējot tās pamatiedzīvotāju valstisko un nacionālo pašapziņu. Tādus – nacionāli un valstiski vārgus – cilvēkus vieglāk iespaidot un pakļaut. Uz to nu jau oficiāli un pamatoti cer Krievijas valdošās aprindas.
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Indra Vilde paziņoja, ka Rafaļskim būšot jāsniedz paskaidrojumi par saviem nelojalitātes izteikumiem. Un izrādās, ka Rīgas 40. vidusskola, kurā strādā skandalozais skolmeistars, jau esot «izstrādājusi plānu krievu valodas un literatūras skolotāja Rafaļska rīcības atbilstības izvērtēšanai pedagoga vispārīgo pienākumu veikšanā skolēnu izglītošanas procesā». Turklāt «skolas vadība apņēmusies apspriest šo jautājumu krievu valodas un literatūras metodiskās komisijas sēdē, skolas padomes sēdē un skolas ētikas komisijas sēdē. Pēc visa minētā veikšanas tiks pieņemts lēmums par turpmāko rīcību». Tiešām jauki. Vai tas nozīmē, ka Rafaļskis vairs nekad, nekad neaģitēs skolēnus būt nelojāliem pret savu valsti?
PCTVL politikas dinozauri, nu sajutuši Krievijas svaigo interesi un atbalstu, var aktivizēties ne pa jokam. Ko šajā gadījumā darīs vietējie nacionālo vērtību modrie sargi, ko darīs reformu arhitekti un politikas daiļamata meistari? Noplātīs rokas, sak, nevaram taču pārbaudīt visas krievu skolas! Bet tur jau slēpjas tā sarūsējusī nagla: krievu skolas. Joprojām nav skaidrs, kā nacionāla valsts atļauj par nodokļu maksātāju naudu uzturēt skolas, kurās mācības notiek svešvalodā, turklāt – audzinot skolēnus pret valsti? Izglītības ministrs Roberts Ķīlis beidzot gan varētu nokāpt no bezjēdzīgu reformu augstumiem un sākt vērtēt skolas, kā mēdz teikt, pēc būtības. Vai arī šī nagla nav īpaši interesanta mūsu izglītības galdniekam?