...Mājiņa bija tā ieputināta sniegā, ka no tās varēja saskatīt vienīgi apdrupušo skursteni, kas kā vecs vīrs savu pīpi pakšķinādams, vēla dūmu mutulīšus saltajā, nekustīgajā, mirdzošas sarmas piesātinātajā gaisā.
Atčīkstēja ārdurvis, un uz rūpīgi notīrītā sliekšņa parādījās sieviete. «Mierā, Džeri!» viņa rāmi apsauca duksi, kas noņurdējis ieslīdēja būdā. Ne velti tas rēja: pie taciņas gala, kas veda uz mājiņu, bija piebraucis auto, no kura izkāpa kāda sieviete. Mājas saimniece jautājoši pavērās uz atbraucēju. «Labdien! Vai Ziemassvētku vecīti gaidījāt?» atbraucēja pavaicāja. «Ziemassvētku vecīti? Pie mums tādi nebrauc,» atbildēja saimniece. Viņa paspēra pāris soļus, un varēja redzēt, ka sievietei kājās ortopēdiskie zābaki un viņa klibo. «Bet mēs tik un tā atbraucām. Mums ir dāvanas,» atbraucēja, pārvarējusi mulsumu, mundri noteica. No auto izkāpa vēl viena sieviete, un viņas abas garām pārsteigtajai saimniecei ienesa mājiņā divas lielas kastes, kurās bija milti, makaroni, rīsi, konservi, cukurs, ievārījums, tēja, sviests... Un adītas vilnas zeķes.
Mājiņa no iekšpuses izskatījās kā aizkūpējusi kabatiņa: zemie griesti bija pelnu pelēki, vaskadrāna uz galda – izbalējusi, bet tīra, uz plīts alumīnija katliņā vārījās kartupeļi, piepildīdami virtuvi ar garaiņiem. Blakus plīts mūrītim uz kušetes gulēja vecāka sieviete, kas mēģināja uzslieties sēdus – ciemiņi taču atbraukuši. «Guli, mammīt,» jaunākā sieviete mierinoši pamāja mātei ar roku. Atbraucējas izlika uz galda visus labumus, un uz kušetes gulošā sieviete tikai klusi guģināja: «Ak, kungs, ak, kungs...» Pēkšņi viņas meita saļima krēslā un sāka raudāt bez skaņas. Mirklis pagāja, kad viņa ierunājās. «Pie mums neviens nekad nav braucis, lai apsveiktu mūs Ziemassvētkos,» viņa, pacēlusi acis pret atbraucējām, secināja. «Paldies jums, no sirds paldies. Kā jūs uzzinājāt par mums?» viņa taujāja. Bet atbraucējas neko nebija mēģinājušas uzzināt: viņas pirms braukšanas nolēma – apstāsimies pie tām mājām, kas izskatīsies īpaši bēdīgi. Un šī bija tieši tāda.
Aizkustinājuma asaru netrūka ne atbraucēju, ne mājinieku pusē. Ar dievpalīgu un laba vēlējumiem dāvanu vedējas devās prom. Ziemas saule saltiem pirkstiem notrausa sniegu no mājiņas logiem un ielūkojās iekšā: tur abas sievietes pārcilāja dāvanas, un jaunākā rūpīgi lika plauktā cukuru, miltus, makaronus... «Vai viņas mūs vēl atcerēsies?» jaunākā domāja. «Tā nemēdz notikt,» pieredzējušākā tāpat domās atbildēja.
Viņa tomēr kļūdījās: arī nākamajā gadā mazajā būdiņā ciemojās Ziemassvētku sieviņas. Un jācer, ka šis gads nebūs izņēmums. Kā gan tu neciemosies, ja mājiņas iemītnieces otrajā tikšanās reizē ar prieku un lepnumu teica: «Mēs ar jūsu labumiem mielojāmies gandrīz pusgadu.» Bet runa nav par to, cik ilgi kāds ir mielojies, kaut gan arī tas, protams, ir svarīgi. Labi, ieskatīsimies viena otra ļautiņa Ziemassvētku darbībās: viņš sapērkas dāvanu čībiņas un lupatu deķīšus, atver maciņu salātu smalcinātājiem, epilatoriem un lokšķērēm. Bet sirdī tukšums klaudzina ar beisbola nūju.
To tukšumu, ja tas nav bezdibenīgs, var aizpildīt kāda dāvana pašam sev. Un brauciens pie divām sievietēm bija tieši tāda dāvana. Sirdsskaidrais prieks, ko viņas dāvināja divām nejauši ieklīdušām Ziemassvētku sieviņām, bija dvēseles svētku rota. Zinu, noslēgtajam latvietim ir grūti saņemties, lai aizbrauktu pie nepazīstamiem ļaudīm, lai viņiem tā vienkārši kaut ko uzdāvinātu. Ir grūti noglāstīt galvu vecam cilvēkam. Ir grūti noslaucīt asaru svešiniekam. Bet zinu arī to, ka mēs arvien vairāk atveramies dāvanām, kas, pasniegtas svešiniekam, atnāk atpakaļ desmitkārt un simtkārt. Mēs nojaušam, ka valsts neaizies pie katra dzīves pabērna, bet to varam darīt mēs – cik nu spējam. Lai vismaz dažreiz mēs katrs saņemtu pelnītu dāvanu – viņu priecīgo pārsteigumu.
...No mājiņas sniegā pasts atnesa sūtījumu. Tajā bija mīļiem vārdiem pilna vēstule un vilnas zeķes. «Tās zeķītes, kuras jūs mums atnesāt, es uzvelku, tikai ārā ejot,» tā vēstulē teikts. Bet kā tad adresi uzzinājāt? «Es jūs pagasta mājā televizorā redzēju, un tad jau nebija grūti visu pārējo atrast,» varēja just, ka sieviete, to rakstīdama, smaida.
Nezinu, kas vairāk silda – viņas vārdi vai koši latviskais brīnums man uz galda. Tā ir mana dārgākā Ziemassvētku dāvana – šis zaļi dzeltenais zeķu pāris.