Pētera Laķa piemiņai
«Neņem viņus vērā, viņi tāpat aizies,» ironiski smaidot, teica Pēteris Laķis, kad kārtējo reizi stāstīju viņam par to, kā pret Atmodu un tās žurnālistiem izturējās kompartijas nomenklatūras darboņi. Kopā ar kolēģi Jāni Krūmiņu nule bijām atgriezušies no kārtējās galvas mazgāšanas, kas notika baltajā mājā – Latvijas kompartijas centrālkomitejā. Ritēja 1989. gads. Šodien toreizējie biedri ir aizgājuši no cekas, «tāpat aizgājuši», kā teica Pēteris Laķis. Tas vairs nav jāņem vērā.
Savukārt Pēteris Laķis ir aizgājis pavisam. Pirms deviņiem gadiem. Šodien viņam paliktu sešdesmit. Domāju: kā viņu īsti nodēvēt? Bijušais Kultūras akadēmijas rektors? Filozofs? Bet varbūt labāk – tautfrontietis, domātājs, kultūras cilvēks? Tā būs precīzi, vienlaikus – visaptveroši. Pēteris Laķis bija Latvijas Tautas frontes intelektuālās kapacitātes mēraukla, un viņam līdzināties bija gods. Pēteris Laķis bija tas, kurš norāva Tautas frontei politiskās pieticības seģeni un iedrošināja cilvēkus prasīt vairāk, nevis knapināties ar padomju sistēmas pamestajām «suverenitātes» pabirām.
Jā, tas bija pats galvenais: Pēteris Laķis bija leģendārā 1989. gada 31. maija LTF valdes aicinājuma autors. Nekādas kvēlās tribīņu runas neievadīja Latvijas neatkarību, nekādas LTF galma intrigas, ar kurām diemžēl bija pilna toreiz demokrātiskākā organizācija, nespēja pat pietuvināt šo notikumu, kas izmainīja ne tikai Tautas frontes, bet arī katra atsevišķa cilvēka likteni. Toreiz daļa LTF vadības atradās Maskavā, jo piedalījās PSRS Tautas deputātu kongresā. Šķiet, Pēteris Laķis labi saprata: ja LTF spice atrastos Rīgā, nekāds Aicinājums netiktu pieņemts, jo pirmā sasaukuma Tautas frontes vadība patiesībā bija mērena un uzmanīga, un nekādas runas par brīvu Latviju nemaz nebija iespējamas. Jau tas bija daudz, ka, piemēram, Jānis Rukšāns LTF dibināšanas kongresā izteicās par «brīvu Latviju sociālistiskā sadraudzībā». Par to pirmajam LTF priekšsēdētājam Dainim Īvānam nācās taisnoties vienā no lielākajiem PSRS preses izdevumiem – avīzē Komsomoļskaja pravda –, ka par izstāšanos no PSRS nevarot būt ne runas. Par brīvo Latviju bez visādām «sociālistiskajām sadraudzībām» sprēgāja tikai Atmoda, par ko frontes vadīklas neslēpa savu neapmierinātību un pat sašutumu...
31. maija aicinājumā citastarp bija teikts: «LTF domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. (..) Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jūnija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību.» Lieki teikt, ka Aicinājumu ar vislielāko prieku un gandarījumu uzreiz nopublicēja Atmoda. Kad no Maskavas atgriezās PSRS tautas deputāti – tautfrontieši, satraukums bija milzīgs, izskanēja pat vārdi par nodevību. No LTF sienām uz āru gan nekas netika izpausts. Taču LTF valde Aicinājumu bija pieņēmusi, un jau LTF 2. kongresā tika pieņemta programma, kurā bija nosprausts mērķis: atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.
Kad neatkarība bija neatgriezeniski atjaunota, Pēteris Laķis kādā intervijā pauda, ka viņš nenožēlo pilnīgi neko, ko tolaik – Tautas frontes laikā – politiski darījis. «Valstiska neatkarība tomēr ir tāda lieta, ko tik viegli apēnot nemaz nevar. Tas ir galvenais, kas iegūts. Un tādējādi Tautas fronte savu pamatuzdevumu izpildīja,» viņš teica. Viņš līdz mūža galam nespēja pieņemt dažu «cīnītāju» pārliecību, ka Latvijas Tautas frontes mērķis ir treknāks kumoss katram, kas pēc tā aktīvi snaikstās. «Tikai bagātāka maizes kumosa dēļ taču nedibinās mūsu Latvijas Tautas fronte,» viņš uzrunāja delegātus pirmajā LTF kongresā.
Viņš nespēja piedot tiem, kuri vēlāk, uzkāpuši uz savu cīņu biedru pleciem, pamanījās likumīgi nozagt valsti. Viņš nevarēja vienaldzīgi pagriezt muguru tiem, kuri uzskatīja, ka Tautas fronte ir dibināta, lai kāds varētu spodrināt savu biznesu un prestižu. Pēteris Laķis bija ideālists, kam valsts, gods un patriotisms ne mirkli nepārstāja būt prioritātes. Varbūt viņš savā ideālismā bija vientuļš, jo tādu cilvēku nebija daudz. Varbūt tāpēc viņš kādā esejā rakstīja: «Es stāvu ceļa galā. Viens, bet ne vientulīgs. Aizgājušajos un nākošajos citos. Cerībā dzimušajos un cerībā mirušajos. Un šodienā zūdošajos. Dziest vien kaila dvēsele. Ceļš ir atstājis mani. Un es eju.»
Nākamgad Latvijas Tautas frontei – 25 gadi. Mēs ejam uz šo gadadienu ar dāsnām atmiņām, kaut arī reizēm ir grūti un šķiet, ka ceļš ir atstājis mūs. Bet mēs ejam. Kaut vai – par spīti ejam, kaut vai par godu tādiem kā Pēteris Laķis.