Rudens apgleznos Latviju bez Ulda Stabulnieka, 1945.08.10. – 2012.27.09.

«Trakums tāds, ka dzīve kļūst arvien īsāka,» kādā savā intervijā ironiski teic Uldis Stabulnieks. Tāds lēnīgi smaidīgs, tajā pašā laikā – ar melodisku, iekšēju precizitāti noasināts. Par sevi ne īpaši labprāt stāstošs. «Mani pazīst tikai pēc dziesmas Tik un tā,» viņš tikpat ironiski, taču bez uzspēles piebilst.

Tā Uldis teica pirms kādiem septiņiem gadiem, pavisam klusi nosvinējis savu 60. gadskārtu, pat nenojauzdams, ka 67. dzimšanas dienu vairs nesagaidīs.

Uldis Stabulnieks, kā pats stāstīja, uzauga teātrī, jo mamma bija Jaunatnes teātra aktrise. Viņš vienmēr labprāt atcerējās pēckara aktieru dzīvi, braucienus kravas automobilī pie skatītājiem, vēlāko bohēmu, kurā piedalījās muzikanti, aktieri, dzejnieki... Ulda jaunībā Rīgā naktsklubu nebija, toties bija 60. gadu slavenie krogi – Kaza, Skapis, Putnu dārzs –, kurus Uldis gan uzskatīja par «pārāk mierīgiem», jo viņa jaunības princips bija «nezināt, kā beigsies diena». Ar savu muzikanta karjeru Uldis nekad nedižojās, no tās viņš «neiztaisīja neko lielu». «Esmu vienkārši muzikants,» viņš teica.

Uldis mācījās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā. 1972. gadā beidza Jāņa Dūmiņa kordiriģēšanas klasi Latvijas Valsts konservatorijā, bet no

1972. līdz 1975. gadam turpat mācījies Valentīna Utkina kompozīcijas klasē. 1965. gadā Uldis bijis viens no slavenā karavīru ansambļa Zvaigznīte dibinātājiem. Tā sastāvā viņš 1967. gadā uzvarēja festivālā Liepājas dzintars, kā arī kļuva par Tallinas džeza festivāla diplomandu. No 1969. līdz 1988. gadam Uldis Stabulnieks bija Latvijas Televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra koncertmeistars, bet 70. gados dziedāja kamerkorī Ave Sol. Līdz 80. gadu sākumam Uldis Stabulnieks vadīja Latvijas Filharmonijas ansambli (to vēlāk nosauca par Tip Top), kur dziedāja tā laika zvaigznes Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs.

Viņš strādāja par pianistu vairākos Latvijas teātros, daudz mūzikas sakomponējis teātra izrādēm. 1972. gadā skaņu pasaulē ienāca latviskajai mūzikas mentalitātei kas vēl nedzirdēts – Miglas blūzs. Trīs latviešu filmas greznojas ar Ulda mūziku: Svešās kaislības (1983), Aizaugušā grāvī viegli krist (1986) un Dīvainā mēnessgaisma (1987). Uldis paspējis arī epizodiski nofilmēties mākslas filmā Elpojiet dziļi (1967). Monako Starptautiskā džeza kompozīciju konkursa laureāts (1973). Uldis Stabulnieks saņēmis Lielo mūzikas balvu (1995), Autortiesību bezgalības balvu (2004), Aleksandra Čaka balvu (2007), Atzinības krustu (2011).

Klausītājus ir sasniegušas Ulda Stabulnieka dziesmas ar Aleksandra Čaka vārdiem, kura dzeju Uldis uzskatīja par «īpaši smaržīgu, kas uzvanda emocijas un rada melodiju». Bet tad, kad Uldis sāka sacerēt mūziku Aleksandra Čaka Mūžības skartajiem, viņu pat izsauca uz čeku. Uldis nokļuva aizdomīgo kārtā, un tad, kad 1977. gadā viņš pirmoreiz devās braucienā uz ASV, viņam vienīgajam bija piešķirts atsevišķs čekas darbonis, lai pieskatītu «ideoloģiski nestabilo» komponistu.

Taču vislielāko atzinību un tautas mīlestību Uldis Stabulnieks saņēmis par savu dziesmu Tik un tā (Māras Zālītes vārdi). 1981. gadā, kad šī dziesma ieguva 2. vietu populārajā dziesmu konkursā Mikrofona aptauja, patiesību sakot, bija visai liela drosme dziedāt vārdus: «Nāk rudens apgleznot Latviju,/ Bet nepūlies, necenties tā:/ Mums viņa ir visskaistākā/ Tik un tā». Tie bija dziļākie padomju un okupācijas stagnācijas gadi, kad nekāda «Latvijas mīlēšana» nevarēja notikt pat domās. Taču 1981. gadā žurnāla Karogs jūlija numurā, kura pirmās lapas rotāja Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmā sekretāra Augusta Vosa runa par komunisma uzvarām, bija arī lirikas sadaļa, kurā Uldis atrada Māras Zālītes dzejoli ar nosaukumu Tik un tā. Vārdi ieskanējās, un Uldim atlika tikai pierakstīt notis.

Uldis tobrīd strādāja Radio bigbendā, un viņam izdevās, apejot dažādas cenzūras un kontroles, ierakstīt savu dziesmu. Kad tā izskanēja radiofonā, uz Mikrofona redakciju burtiski sāka plūst vēstuļu straumes: klausītājiem šī dziesma šķita kā gaišas debess mala, kurā varēja nojaust nepaklausīgas, spītīgas un pavisam tuvas brīvības ausmu. Līdz Atmodai bija vēl gana tāls ceļš ejams, taču šī dziesma bija kā pirmais akmentiņš šajā ceļā. Jau vēlāk Uldis Stabulnieks par savu dziesmu Tik un tā saņēma Autortiesību bezgalības balvu.

...Nu rudens apgleznos Latviju bez Ulda Stabulnieka. Kur paliek muzikanta balss, rokas pieskāriens taustiņiem, domas straujais lidojums pakaļ skaņai, kas ietērpj dziesmas vārdus mūzikas brīnumā? Varbūt mūsu dvēselē kā vinila platē paliek tas viss ierakstīts. Nesaskrāpēts, dziļš un mūžīgs.

Ardievu, Uldi. Tiksimies. Gan jau. Jo Debesu mūzika nekad nebeidzas.