«Kaut kur sēž cilvēki, kuri ir atbildīgi par to, ka manām meitām jāaug bez tēva. Un es ar saviem nodokļiem viņus uzturu. Bez Alda man ir ļoti grūti, un es nezinu, vai pietiks spēka novest līdz galam to, ko esmu iecerējusi,» rūgti noteic Inta, pabeigdama stāstu par kārtējo birokrātisko galopu, kas viņai jāizlēkā, lai uzbūvētu, kā viņa ironizē, – megabūvi: jaunu kafejnīcu šā gada sākumā nodegušā krodziņa vietā, kas atradās netālu no Skrundas, Liepājas šosejas malā.
Tur pirms sešiem gadiem divi bandīti – Vladimirs Simaņins un Vjačeslavs Vaščenko – nogalināja divus krodziņa apmeklētājus un tā saimnieku – Intas Kamparas vīru Aldi Kamparu.
Abi slepkavas patlaban atpūšas cietumā, laiku pa laikam uzrakstīdami pa kādai apelācijas sūdzībai, jo, raugi, nejūtas nemaz tik vainīgi, turklāt cietumā, ziniet, ir diezgan nekomfortabli – gultas atsperes duras mugurā un bibliotēkā nav franču 19. gadsimta filosofu darbu. Tiesa piesprieda abiem neliešiem vairākus gadus restotās saulītes kompānijā, kā arī morālo kompensāciju 50 000 latu apmērā, ko samaksāt atraitnei, kas tobrīd bija palikusi viena ar divām mazgadīgām meitām. Inta neloloja ilūzijas par to, ka slepkavas jelkad samaksās kaut santīmu par briesmīgo netaisnību, ko tie nodarījuši viņas ģimenei, un nekāda nauda arī nespētu aizdziedēt brūci, kas sāp tāpat kā pirms sešiem gadiem. Vienīgais, kas mazina sāpju spīvumu, ir rūpes un prieks par meitām: Diāna nu jau studē filologos («Liela lasītāja un valodniece,» pasmaida Inta), Sintija – 6. klasē («Izlēmusi, ka mācīsies spēlēt akordeonu,» mamma priecājas).
Tas, kā Inta cīnās, lai nenogrimtu dzīves netaisnību pārpilnajā, mutuļojošajā katlā, nav nekas pārsteidzošs – grūti ir daudziem. Un daudzi arī padodas, nodzeras vai aizbrauc. Inta turas, jo viņai nav nekā svarīgāka par savu ģimeni un savu valsti, kuras pašizceptie priekšstāvji pat neliekuļo līdzjūtībā pret atraitni, kas ar pārcilvēciskām pūlēm mēģina noturēties virs sadzīves duļķainā ūdens, – viņi pat nepievērš uzmanību Intai, kas ir viena no simts, no tūkstoša, no desmit tūkstošiem līdzīgu, kas nelaimes piemeklēti. Un tie 50 000 latu, ko tiesa piespriedusi, drīzāk izklausās pēc ņirgāšanās, sak, mēs jau tev varam novēlēt arī piecus miljonus, mums nav žēl.
Nav žēl arī 55 miljonus latu, lai realizētu jauno ieslodzījuma vietu infrastruktūras koncepciju, kas «ievērojami uzlabos vismaz 1200 ieslodzīto dzīves kvalitāti» un kam valdība šajās dienās jau paudusi atbalstu. Tikšot arī celts jauns cietums. Nu tiešām – kā ķieģelis no sirds novēlās! Arī Alda Kampara slepkavām beidzot saulīte iespīdēs kameras lodziņā! Viņi varētu arī uzrakstīt kādu sūdzībiņu Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT), sak, pārāk ilgi šī valsts mums liek spaidīt ribas uz neērtām cietuma nārām!
Šiem neliešiem vajadzētu ņemt piemēru, teiksim, no Kaspara Petrika, kas notiesāts par slepkavību vainu sevišķi pastiprinošos apstākļos, zādzību un laupīšanu. Valstij nāksies viņam samaksāt 6000 eiro, jo viņam Saldus rajona policijas pārvaldes izolatorā, raugi, esot bijuši cilvēka cieņu pazemojoši apstākļi: gultasvieta uz cietas pamatnes, ēdiens – nepietiekamā daudzumā utt. Par šiem «apstākļiem» nabaga katordznieks pasūdzējās ECT, un šī institūcija atzina, ka «apstākļi Saldus izolatorā pārsniedza minimālo ciešanu līmeni». Noziedznieks cieš? Valsts, atver maciņu! Par upuru ciešanām gan – ne vārda.
Valstij (tas ir, mums visiem) būs jāmaksā kompensācija 5000 eiro apmērā arī kādam Valērijam Savičam, kurš notiesāts ar mūža ieslodzījumu par sērijveida izvarošanām, laupīšanām un slepkavību: viņš ECT sūdzējās par stingrajiem režīma noteikumiem Daugavpils cietumā. Mīkstsirdīgā ECT teju apraudājās par eņģeliskās būtnes abižošanu un paģērēja Latvijas valstij ieskaitīt puisim krietnu čunguru.
Tad kurā tiesā jāgriežas Intai Kamparai, lai viņa saņemtu savu likumīgi piespriesto kompensāciju? Eiropas Cilvēktiesību tiesā? Kāpēc privilēģijas tiek izdāļātas tikai noziedzniekiem, bet ne viņu upuriem? Kāpēc Latvijas valsts nevar (neprot? negrib?) pateikt, ka šie notiesātie nelieši ir godam nopelnījuši sapūšanu pašu sastrādātajos mēslos? Kāpēc jādomā, ka jauna cietuma uzbūvēšana mazinās nabaga apdalīto cietumnieku sūdzību plūsmu? Varbūt mūsu slepkavām un izvarotājiem izveidot tādus pašus kūrorta apstākļus kā Norvēģijas masu slepkavam Breivīkam, kurš ieslodzījumu pavadīs cietuma kamerā, kas sastāv no trim istabām – gulēšanai, fizikām nodarbēm un rakstīšanai uz datora? Šis līdz perversijai novestais humānisms tikai paspilgtina mūsu valstī valdošo ideoloģiju: nereti vienkāršais, ne par kādiem grēkiem nesodītais cilvēks ir zemāks (beztiesiskāks) par jebkuru noziedznieku. Varbūt tāpēc Intai Kamparai nav nekādu cerību uzvarēt Cilvēktiesību tiesā?