«Krievu laikā esmu piedalījies astoņu samērā lielu tiltu būvniecībā. Ja manu darbu neatzīst, pieprasu, lai Viņķele pār šiem tiltiem nebrauc. Sarakstu varu piestādīt. No mūsu paveiktā tik daudz ir postā aizlaists, tomēr vēl vairāk ir palicis.
Ne jau Vienotības cilvēkam par to spriest,» sarūgtinājumā raksta kāds cilvēks, kas – tāpat kā tūkstoši citu lasītāju – ir iepazinies ar labklājības ministres atziņām par pensionāru aplamajām prasībām attiecībā uz pensiju lielumu, piedodiet, mazumu.
Kas tad nu noticis? Labklājības eksperte IlzeViņķeles kundze, intervējoties žurnālā Playboy, par šiem nesaprātīgajiem pensionāriem saka šādi: « Skarbā patiesība diemžēl ir tā, ka tās ir divas dažādas pasaules un viņu devumu citai valstij nevar adekvāti novērtēt šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši.»
Lūk, tā. Līdz bezgalībai ciniski un vienkārši: tie «viņi» lai iesālās, jo «viņiem» gadījies piedzimt pirms padomju okupācijas un arī tās laikā, «viņi» pamanījušies strādāt rūpnīcās un būvēt «to valsti», bet tās, zināt, ir «divas dažādas pasaules», līdz ar to «viņi» var cerēt tikai uz nabadzības pabalstu, bet nekādā ziņā uz normālām, cieņpilnām vecumdienām. Īsāk skaidrojot – būtu labi, ja šie «viņi» beidzot noliktu ķelli, un tad še iestātos īstās laimības zeme. Ministre nemaz nemēģina vairīties no pārmetumiem, kurus izsaka ļoti liela sabiedrības daļa: viņa – tieši otrādi – ar lepni paceltu snīpi apgalvo, ka vienreiz kādam bija jāpasaka šī «skarbā patiesība» par to, ka tie graši, ko Latvijas valsts tagad atmet pensionāriem, nemaz nav viņu nopelnīti.
Ja tā, tad... Tad viss, ko šodienas (un arī rītdienas) pensionāri ir sadarījuši «tās valsts» laikā, ir izmetams miskastē. Tā nebija šo cilvēku izvēle – dzīvot Latvijas PSR. Tā nebija viņu izvēle – strādāt skolās, rūpnīcās un citur – padomju Latvijā, radot to, ko viņi radīja. Un nepavisam tā nebija viņu vēlēšanās – lai 1940. gada 17. jūnijā Latvija tiktu okupēta, līdz ar to pārtraucot brīvvalsts gājumu. Bet – pavisam droši –labklājības ministres dziļi nicinātie šodienas pensionāri pirms vairāk nekā 20 gadiem, bez šaubīšanās iestājās par neatkarīgas Latvijas atdzimšanu. Diez vai kāds toreiz domāja par to, cik jaukas būs iespējas atdzimstošajā Latvijā novecot ar pašcieņu – visas sajūtas taču bija aizņemtas ar ko citu, ar jauneklīgu, azartisku cīņu par savu valsti. Un varbūt tikai dažs prātoja par vecumdienām. Bet noteikti neviens pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties, ka būs kāda Viņķele, kas pateiks: jūs esat nekas.
Jūs esat nekas tāpēc, ka jūs dziedādami staigājāt pastaliņās, kamēr mums vajadzēja privatizēt «tās valsts» laikā radītos uzņēmumus un vērtības. Jūs arī šobrīd esat nekas, jo jūs mums traucējat elpot! Ja tomēr piedzimāt, jums vajadzēja emigrēt vai – vēl labāk – ietīties baltā palagā un pēc iespējas ātrāk posties uz kapsētu! Tas nekas, ka jūs sūtījāt mūs skolās, ka jūs cēlāt mājas, audzējāt maizi un, aizvainojuma asaras rīdami, domājāt par brīvo Latviju. Arī tas nav nekas, ka jūs, vientieši, barikāžu nolemtībā, dzerdami tēju ar šņabi, iztēlojāties, kā būs tad, kad Latvija būs brīva.
Nu tā ir brīva. No «tās valsts», no «tās savienības» brīva. Bet nebrīva no aukstiem, pie varas krēsliem pienaglotiem izdzimteņiem, kuru sirdsapziņu apēdusi politiskā un partijiskā griba un kuri gatavi dzīviem cilvēkiem ādu pār acīm nomaukt. Jā, valsts joprojām atrodas finansiāli smagā stāvoklī. Bet ministri, šķiet, ir paredzēti tam, lai kopīgi risinātu sāpīgas problēmas, nevis sacenstos vulgārā cinismā.
Taču šoreiz izskatās pavisam citādi. Vispirms Viņķele izdomāja iztīrīt laukus no cilvēkiem, pēc tam sekoja homoseksuālismu reklamējošu grāmateļu izdošana, tad bija bērni, kurus ministre sāka šķirot «ar pilnu atbildību un apziņu radītos» un tādos, kas «negadījuma pēc piedzimuši». Nu kārta pienākusi pensionāriem. «Varoņdarbu» ministrei daudz. Kas būs nākamais upuris?
...Laukos kādreiz bija amats: kritušo lopu ģērētājs. Toreiz tas bija smakojošs un nepateicīgs darbiņš – vilkt ādu pār acīm. Droši, ka šodien viens otrs ļautiņš sekmīgi varētu strādāt par politisko ģērētāju. Un izskatās, ka dzimumu līdztiesības gaismā ģērēšana varētu labāk padoties tieši sievietēm. Vismaz vienai – noteikti.