Kājas mēslos. Galva arī

Nesen dzirdēju jauku anekdoti. Ar ko atšķiras instalācija no performances? Ja mākslinieks noliek pie kaimiņa durvīm kluci un aizbēg, tā ir instalācija. Ja mākslinieks noliek kluci, piezvana pie durvīm un sagaida, kad tās atver saimnieks, tā ir performance.

Šī anekdote ienāca prātā, kad uzzināju par Latvijas mākslas pasaulei nozīmīgo notikumu, kas aplaimos Rīgu no 5. oktobra līdz 25. novembrim: tā būs starptautiskā tēlniecības kvadriennāle ar gudru nosaukumu: Rīga 2012 – Integrācijas anatomija. Ilgi domāju: nez kurai mākslas izpausmes jomai šī kvadriennāle ir vairāk atbilstoša – instalācijai vai performancei?

Tā arī netiku gudra, bet jautājums joprojām svarīgs, jo tieši šonedēļ pie Brīvības pieminekļa plānots izvietot Dāvida zvaigzni, savukārt pie pieminekļa t.s. uzvaras parkā – Krievijas prezidenta Vladimira Putina priekšvēlēšanu skatuvi. Nozīmīgā notikuma sabiedrisko attiecību koordinatore Amanda Boka paskaidroja, ka pie abiem pieminekļiem «iecerēts izvietot provokatīvus mākslas darbus, rosinot sabiedriskas diskusijas par integrācijas tēmu». Par Putina priekšvēlēšanu skatuvi Pārdaugavas karātavu laukumā viss skaidrs: tur ik gadu 9. maijā notiek mākslas hepeningi ar izcilnieku piedalīšanos, un Putina skatuvei tur īstā vieta.

Bet nevar īsti saprast ar tām provokācijām pie Brīvības pieminekļa: vai Bokas jaunkundze uzskata, ka Dāvida zvaigzne ir kaut kas provocējošs? Varbūt viņa un, nedod dies, poļu mākslinieks – mākslas darba (?) Viss ir tumsa autors Huberts Čerepoks – uzskata, ka pēc drosmīgās instalācijas uzmargošanas pamodīsies slēptie antisemīti un kā aizsvilušies metīsies diskutēt par sabiedrības integrācijas tēmām?

Nule dzirdēju, ka Maskavā, pie proletariāta dižvadoņa Ļeņina mauzoleja, latviešu mākslinieku grupa jau liek sliedes, uz kurām pusotru mēnesi stāvēšot lopu vagons ar deportēto latviešu atlējumiem vaskā, bet Dzeržinska laukumā latvieši provokatīvi rīkošot čekistu upuru sadziedāšanās vakaru. Kāds mērķis tādiem pasākumiem? A nekāds. Ja nu vienīgi – varbūt kāds uz nervu pamata tomēr integrēsies? Iekš kā? Nav svarīgi. Toties provokācija izdosies vareni, ja diskusijās būs piedalījusies vismaz daļa fiziski aktīvo maskaviešu.

Tā pavisam neuzkrītoši tomēr gribas atgādināt senu tautas prātulu: nu neej svešā pirtī kašķi meklēt. Nu nevajag naglot lopu vagonus pie Ļeņina izbāžņa. Nu nepavisam nevajag dziedāt Mēs sitīsim tos utainos pie Krievijas čekas mājas. Jūs var nesaprast. Pat ne tāpēc, ka jūs paustu kaut ko nepareizu, bet gan tāpēc, ka neviens negrib, lai jūs tur vispār kaut ko paustu. Tāpat arī ar Brīvības pieminekli: kādas diskusijas cer izsaukt poļu instalāciju meistars, pie mūsu tautas svētvietas eksponēdams jūdaisma simbolu – Dāvida zvaigzni? Vai tiešām viņš gaida karstas pārrunas par ebreju restitūciju jautājumiem? Kādas instalācijas un performances vēl šodien varētu sakarināt, uzpļeckināt un piekleibēt Brīvības piemineklim, kuru pat padomju laiku čekisti neuzdrošinājās aizskart? Un vai tiešām mums līdz pat 25. novembrim, tas ir, sagaidot un pavadot valsts svētkus 11. un 18. novembrī, nāksies paciest šīs "instalācijas"?

Par šo mēs varētu cepties vēl ilgi. Bet instalāciju un performanču meistari, zināt, ir paši ar savām lielajām galvām, un varbūt viņi savās radošajās provokācijās ies vēl tālāk, izkarinot, piemēram, svastikas serpentīnus virs ebreju kapiem. Nu kas tad tur traks, tā taču māksla, diskusija! Tad ko vairs cepties?

Taisnība, cepiens ir pilnīgi lieks. Jo pārsteidz kas pilnīgi cits. Un tā ir absolūta nerēķināšanās ar tautas, manuprāt, vairākuma viedokli. Ne tikai šajā – pazemojošu performanču – gadījumā. Kaut kāda geju organizācija nolemj, ka Rīgā notiks visas Eiropas praids. Mums gan neviens nejautāja: gribam vai negribam šo apkaunojumu. Ministre Viņķele ministrijas paspārnē izdod homoseksuālisma propagandas grāmateli, bet tad, kad izskan skaļi protesti pret šo «literatūru» un pieprasījumi Viņķelei demisionēt, premjers Dombrovskis to nosauc par «vētru ūdens glāzē». Kā mēdz teikt – iesālieties, bļaustīklas.

Tā varētu turpināt ilgi – par dažādu sugu lēmēju nerēķināšanos ar tautas viedokli. Varbūt vienīgi tad, ja kāds nelāgi smakojošs instalācijas vai performances produkts tiks atstāts pie lēmēju durvīm, iespējams, kāds no tiem iedomāsies ne tikai nolamāties par nepateicīgo tautu, bet arī izdarīt secinājumus kaut vai soli tālāk par instalāciju zem kājām. Nu nav iespējams dzīvot mēslos, kuros pārmaiņus slīkst i kājas, i galva.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais