Intensīvi rakņājoties politisko atmiņu krātuvēs, neatradās neviena eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pārdomu vēstule, kurā viņa pēdējo piecu gadu laikā būtu paudusi sarūgtinājumu par tautas likteņiem, dienām un nedienām.
Toties 12. oktobrī vietu interneta portālos atrada Mazas pārdomas par eksprezidentu likteni, kurās izbijusī valsts galva pauž «sarūgtinājumu» par to, ka «mani neviens nemīl». Taču tik populārai un tautā cienītai būtnei kā Vīķes-Freibergas kundzei jau nu gan vajadzēja saprast, ka bērnišķīgs aizvainojums un dipadu dapadu kājiņas piesitiens viņai nudien nepiestāv: kundze tikai pazaudēja brīnišķo iespēju viedi paklusēt.
Bet – kas pateikts, tas kā putniņš gaisā uzspurdzis. Un putniņš nočivināja, lūk, ko. Viņnedēļ LTV raidījumā Sastrēgumstunda bija runa par mūsu eksprezidentu privilēģijām. Tēmas mudinātājs bija Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš rosinājis mainīt likumu par prezidentu nodrošinājumu. Sabiedriskās aptaujas liecina, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju ir sašutuši par mūsu ekšu negausīgo apetīti, lielām mutēm tiesājot dārgus dzīvokļus, luksusauto un citas «likumā ierakstītas» ekstras. Sabiedrībā valdošo noskaņojumu rādīja arī atbildes uz interaktīvo jautājumu «Vai eksprezidentiem pienākas īpašas sociālās garantijas?» – četrreiz vairāk bija to balsotāju, kuri uzskatīja, ka «īpašas sociālās garantijas» nav nepieciešamas. Taču tautā iemīļotā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā aizvainojuma atklāsmē uzrakstīja, ka «četras līdz piecas reizes vairāk skatītāju izteica marksistiski ļeņinisko pārliecību, ka neatkarīgas, suverēnas un nacionālas Latvijas valsts vadīšana vai pārstāvēšana tāds štrunts vien ir un nav pelnījis jebkādu īpašu ievērību vai atzinību».
Tā, raugi. Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa viegli vulgārā stilā nu ir nokristīta par «marksistiem ļeņinistiem», kuru dzīves nozīmīgākā sastāvdaļa acīmredzami ir ņirgāšanās par augstās kundzes pašaizliedzīgajiem darbiem valsts labā. Kundze pašķībā latviešu valodā, toties kaismīgi metās virsū šiem «marksistiem», taču 407 interaktīvie zvanītāji varēja saldi nopūsties: eksprezidentes kundze māj pateicības sveicienus tiem, kuri «gatavi novērtēt Valsts prezidenta darbu kā tomēr mazliet citādu nekā pārējie», beigās novēlot, lai viņu «darbam un veikumam rodas izpratne un atzinība». Pārējiem Latvijas iedzīvotājiem – piedodiet, nekāds paldies nesanāk.
Šādus aizvainojuma traktātus varētu arī neievērot, ja vien tie nenāktu pār lūpām cilvēkam, kurš jau dabūjis savu daļu «ievērības un atzinības», kas izpaudusies ne tikai augstākās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņa un ziedu paklāja izskatā, bet arī gluži praktiskās lietās. Piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas dzīvokli izremontēja par 450 679 latiem, no kuriem 328 593 lati iztērēti interjeram un celtniecībai, no tiem 239 573 lati izdoti materiālu iepirkšanai. Precīzākus skaitļus par remonta pozīcijām uzņēmums Valsts nekustamie īpašumi atteicās izpaust, jo «tāme atspoguļo personiskās vēlmes un lietas». Taču tapa zināmas arī «personiskās vēlmes»: finierēti sarkankoka grāmatskapji par 47 724 latiem, finierēta baltā garderobe par 15 060 latiem, 14 komplekti misiņa durvju rokturu, kas izmaksāja 1315 latu. Eksprezidentes vannasistabas dvieļu žāvētājs maksāja 513 latu, bet trīs papīra un higiēniskās birstes turētāji – katrs 99 latus. Interesanta ir arī Vairas jaunā limuzīna cena: ap 80 000 latu. Vecais, saprotiet, ir morāli degradējies, turklāt tam nav ikdienai tik nepieciešamas štelles kā nakts redzamības iekārtas un ķenguru sitamā rore.
Visai nopietni ir realizēta «īpašā ievērība un atzinība» attiecībā pret eksprezidenti. Bet viņai tas viss nav pietiekami, vēl vajag arī tautas sajūsmu, kas izpaustos vismaz TV balsojumā. Taču sajūsma kā nerodas, tā nerodas. Varbūt tāpēc, ka pārāk daudz kundzei «sasniegumu»? Krievijai atdota Abrene, līdz ķīseļa konsistencei mīkstināts Likums par valsts valodu, jauki izskatās arī 9. maija skrējiens uz Maskavu un kvēlais atbalsts iebrukumam Irākā. Ne mazāk kolorīta ir sāga par nevilšus piesavināto pulksteni, Liepājas vēja savaldīšana par 16 000 latu, leģendārais pirksta pagrozījums pie deniņiem un citi notikumi. Varbūt šo nopelnu dēļ viņai tiešām vajadzīgas «īpašas privilēģijas», kādu nav nevienam Latvijas cilvēkam, kas visu mūžu godīgi strādājis Tēvijas labā? Bet varbūt «īpašās privilēģijas» ir piešķiramas tālab, ka kundze ne reizi nav iespringusi interesē par to, kā dzīvo tauta? Varbūt viņai pamēģināt savilkt jostu tāpat, kā to darīja un dara viņas nonievātie «marksisti»?
Varbūt tad neviens tā nešūmēsies un Vairas kundze varēs labpatikā vadīt savas dienas, virinot sarkankoka grāmatskapjus un gremdējoties pateicīgo pavalstnieku mīlestībā. Citādi tāds «marksistu» tusiņš vien sanāk: vieni grib atņemt, otri negrib atdot. Tad nu stīvējas kā Volgas strūdzinieki.