«Tikai nomīzies Rīgas tirliņš var muldēt, ka barikādes saistās ar «buljona strēbšanu Doma laukumā».» Tik skarbs, pat parupjš bija lasītāja komentārs zem raksta, kura autors, kam barikāžu laikā bija astoņi gadi, ciniski izņirgājās par cilvēkiem, kam 1991. gada janvāra notikumi joprojām ir svarīgi.
Raksta autors uzskatīja, ka barikāžu atceres pasākumi uz cilvēkiem iedarbojas ne mazāk degradējoši kā «točku spirts un vakara seriāli». Viņš nav vienīgais, kas raksta šādas atklāsmes. Līdzīgu propagandu izplata arī vēl viens otrs jaunulis. Un tā tiešām iedarbojas tikpat mērķtiecīgi kā «točku spirts»: degradējot personību, šķīdinot ideālus un kultivējot riebumu pret valsti, kurā dzīvojam.
Noslaucīt 15 minūtēs
«Raksta Jums pensionāre, 76 gadus veca. Jūsu avīzi lasu regulāri. Ir daudzas lietas, par ko gribētos kliegt, bet vai kāds sadzirdēs? Bet nu mērs ir pilns. Izlasīju avīzi 11. janvārī, kur jautājums bija par barikāžu laiku. Viena skolotāja (!), vārdā Velta, izteicās tik pretīgi, ka man radās jautājums: vai viņa var strādāt par skolotāju un vai viņai vajag palielināt algu? Neesmu bijusi uz barikādēm, bet esmu dzīvojusi tam visam līdzi. Tas laiks ir tik ļoti svaigs atmiņā. Atceros, vienu vakaru pa radio bija lūgums mums, Pārdaugavas iedzīvotājiem: ja kādam ir palicis kaut kas no vakariņām, vai varētu paēdināt šoferīšus, kas bija palikuši bez ēdamā. Kaut kas bija saistīts ar netikšanu pāri tiltam. Es uzreiz uzcepu kartupeļus, desu, paņēmu maizi un gurķus, pielēju pilnu termosu ar tēju un gāju uz Vanšu tiltu. Bija atnākuši daudzi cilvēki. Es nevaru to izdzēst no atmiņas.
Un tagad jauna skolotāja pasaka: «Man šī diena neko īpašu neizsaka. Es pat īsti nezinu, kas notika šajā dienā. Skolā to mācīja, bet neatceros. Man liekas, ka skolā to iemācās uz vajadzīgo brīdi, bet pēc tam to izmet no galvas ātri vien ārā.» Man momentā aptrūka vārdu, un es nodomāju, ka kaut ko nepareizi saprotu. Man vajadzēja Jums to pateikt. Ar cieņu, Antonija Kupcova.»
Tāda, raugi, vēstule. Kā precīza robežšķirtne starp tiem, kuri atceras, ciena un novērtē 1991. gada janvāra barikādes, un tiem, kas tās nicīgi nodēvē par «ziemas burziņu». Starp tiem, kuri saprot, cik svarīga ir tautas vēsture, un tiem, kam «šī diena neko īpašu neizsaka». Mēs varam būt robotiski auksti un loģiski, novērtējot barikādes kā nekam nederīgas fortifikācijas būves, jo krievu desants kopā ar bruņutransportieriem vai kaujas helikopteriem šīs barikādes noslaucītu no zemes virsas piecpadsmit minūšu laikā.
Bet mēs varam būt arī citādi, izjūtu līmenī atceroties bezspēcīgo naidu pret padomju armijas slepkavniekiem, kuri naktī uz 13. janvāri Viļņā uzbruka lietuviešiem, atceroties mūsu apjukumu un acumirklīgu savākšanos, kas no spontānas pretestības pārauga skarbā nolemtībā – ja «viņi» nāks, tad nāks, ko tad vairs...
Vai satīt karogus?
Tāpēc nespēju noticēt viena otra barikādnieka apgalvojumiem, ka tas, kas notika pirms 22 gadiem, bija muļķošanās. Ideju par barikādēm izteica Augstākās Padomes deputāts Odisejs Kostanda, kurš pēc tam kļuva par Augstākā Padomes Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieku un Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieku. Rīgā no visas Latvijas sabrauca ap 500 lauksaimniecības tehnikas vienību, kuru ierašanos galvaspilsētā koordinēja toreizējais lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēgers un satiksmes ministrs Jānis Janovskis.
Ar situāciju neapmierināts bija Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins, izsakot ultimātu AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam un pieprasot atcelt visus pieņemtos LR likumus un lēmumus. Liels bija Kuzmina izbrīns, kad Vitebskas divīzija atteicās braukt uz Latviju, lai sāktu «kārtības uzturēšanas operāciju». Pa to laiku omoniešu vienība ārdījās pa Vecmīlgrāvi, pie Brasas tilta. Faktiski neviens nezināja, kas notiks, jo katra diena varēja kļūt pēdējā tiem cilvēku simtiem, kuri sargāja Rīgas barikādes.
Šo 22 gadus jauno vēsturi nav iespējams pārrakstīt vai interpretēt, jo arī faktus ir neiespējami noliegt. Un dažu barikādnieku sarūgtinājumu var skaidrot ar dziļo vilšanos, ko mums visiem dāvinājuši neatkarīgās valsts varneši – kāds dumjības dēļ, kāds ieraušanas, varaskāres vai iztapības dēļ. Un aizvainojoši ir tas, ka varnešiem nav bijis nedz slinkums, nedz neērtības izjūta, pakāpjoties uz to cilvēku pleciem, kuri, ticēdami savai Latvijai, to sargāja – varbūt naivi, tomēr sargāja. Ja toreiz kāds gaišreģis pateiktu, ka pēc 22 gadiem tauta būs novesta postā un ka no Latvijas labprātīgi deportēsies daudz vairāk cilvēku, nekā tika deportēti krievu laikos – vai tad mēs uzspļautu bojā gājušajiem 14 lietuviešiem un, satinuši karogus, ietu mājās, sak, lai to Latviju aizstāv muļķi, kam nav ko darīt? Domāju, ka tā nenotiktu.
«Noderīgo idiotu» laikmets
Sāpīgāki par varnešu izlikšanos, ka viņi strādā «tautas labā», ir agresīvi ņirdzīgie dažādu intelektuālo visziņu «viedokļi», kuros dominē pārākums par «pāķiem», kas savā vientiesībā un romantiskajā ideālismā bija devušies uz Rīgu, lai sargātu (tiešām jāsmejas!) Latviju. Bet arī pārākums vēl nebūtu tik bīstams, jo tam ragus agrāk vai vēlāk aplauzīs dzīves ceļarullis. Daudz bīstamāk ir tas, ka drosmīgie citādāk domājošie ar saviem liberālajiem murgiem nereti saindē daudzus citkārt konservatīvi un nacionāli domājošus cilvēkus.
Un saindē ar meliem un puspatiesībām, kas bieži vien ietērpti bagātas latviešu valodas krāšņajās konstrukcijās. Kā nenoticēsi pareizai, daiļai valodai, kas piebārstīta ar salīdzinājumu pērlēm un svešvārdu virtenēm? Un daudzi arī noticēs tam, ka jābeidz māžoties ar kaut kādām aizvēsturiskām barikādēm, kas mūs, eiropiešus, nevis vieno, bet šķir. Izrādās, barikādes ir «nacionālā trauma», kas latviešus noliek «defensīvā pozīcijā». Vēl ir vērojams «medializētās mitoloģijas efekts», kas «traumas atstrādāšanas gadījumā» darbojas «zināmu laika sprīdi». Un tā tālāk. Lasītājam tiek potēts, ka tas ir moderna cilvēka apkaunojums – 22 gadus pēc jautrā barikāžu tusiņa vēl pulcēties un svētsvinīgi kaut ko mēģināt atcerēties. Nu, bija tusiņš, nu, iedzērāt un pakurinājāt baļķus ugunskuros, bet kāpēc tagad «defensīvi mitoloģizēties»?!
Var, protams, izteikties vienkāršāk, lai baļķu dedzinātājiem top skaidrs kā dienā: nav ko iztēloties kaut kādas brīvības cīņas, atradušies te neatkarības kaujinieki! Bija taču tikai daži bojā gājušie, laikam seši, ne? Vairāk? Nu, ne jau daudz vairāk. Mūžīga, protams, viņiem miera māja, bet te nenotika nekāda nopietnā cīņa par brīvību, nebija «līķu kaudzes» un «gadiem ilgas postažas».
Laikam jau lieki skaidrot, ka ikviena cilvēka dzīvības zaudēšana ir veselas pasaules zaudēšana, un mēs varam tikai pateikties liktenim, ka bojā gājušo nebija vairāk. Bet vienam otram, šķiet, ir nepanesama pati doma, ka Rīga 1991. gada janvārī negrima asinīs, jo toreiz gāja bojā tikai – tikai! – astoņi cilvēki, bet tas, ka Rīgas barikādes – pat ja neņem vērā to emocionālo nozīmīgumu – bija nevardarbīgās pretošanās unikāls paraugs, mūsu pārgudrajiem intelektuāļiem ir, kā smejies, pie elkoņa.
Savulaik proletariāta vadonis Ļeņins iedibināja terminu «noderīgais idiots», un tas jauki attiecināms uz dažu labu vietējo liberālisma sludinātāju, kam nacionālās valsts vēsture ir zirņu mizas, salīdzinot ar mūžīgo un bezpersonisko laimi eiropeiskā kosmopolītisma paradīzē. Par noderīgajiem idiotiem Ļeņins dēvēja tos ārzemniekus, kas karsti simpatizēja komunistiem padomju Krievijā. Kamēr šie «simpatizētāji» propagandēja komunismu citās valstīs, tādējādi inficējot to kultūru ar totalitārisma atkritumiem, tikmēr viss bija labi. Pēc tam, kad viņu «misija» bija beigusies, šie «idioti» pārstāja būt «noderīgi». Dažkārt pārņem bažas, ka Latvijā iestājies «noderīgo idiotu» laikmets. Bet ko gan viņi iesāks, kad «misija» beigsies?
Laimīgie eirodārzeņi
Vēl viens aspekts, kas iepriecina «noderīgo idiotu» misijā, ir aizkustinošā vēstures nezināšana. Acīmredzot viņi mācījušies vēsturi no padomju laikā izdotām brošūrām, kur pretošanās Staļina un citu izdzimteņu režīmam nebija pat ar pusmutīti pieminēta. Kāds visādi citādi erudīts publicists izteiksmīgi brīnījās: kāpēc latviešu tauta tik ilgi un pacietīgi smaka okupantu jūgā, ka nebija pat neviena pretošanās mēģinājuma, ar ko palielīties vēstures grāmatās? Sak, vai tad tikai uz barikāžu laiku latvji kļuva neaptverami drosmīgi?
Varu pateikt priekšā, ka tomēr bija pretestība padomju varai. Vēl desmit gadus pēc Otrā pasaules kara beigām vīri gāja mežabrāļos un ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju varu – nacionālo partizānu vienībās bija ap 20 000 cilvēku. 1956. gadā padevās pēdējie – trīs vīru grupa Staņislava Zavadska vadībā. Pretestību padomju varai pārstāvēja arī Eduards Berklavs, kas kopā ar domubiedriem – nacionālkomunistiem – kļuva par skarbu oponentu PSRS nacionālajai politikai Latvijā – viņaprāt, šī politika bija vērsta uz Latvijas rusifikāciju. 1959. gadā berklaviešu kustība tika sagrauta, bet pašu Eduardu Berklavu izsūtīja uz Krievijas pilsētu Vladimiru. Pēc atgriešanās viņš kļuva par pretpadomju disidentu, vēlāk iekļaujoties Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā.
Varbūt minētais publicists nezina arī par Gunāru Astru, kurš 1961. gadā tika notiesāts par spiegošanu, dzimtenes nodevību un pretpadomju aģitāciju un propagandu? Astru notiesāja uz 15 gadiem, un viņš sodu izcieta Mordovijā. Kad Gunārs Astra atgriezās, viņš neatteicās no saviem uzskatiem, un 1983. gadā viņu atkal apcietināja par «pretpadomju» literatūras – Džodža Orvela 1984, Anšlava Eglīša Laimīgie un Piecas dienas, Ulda Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumi, Agņa Baloža Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā – glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. «Recidīvistam» Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā. Tiesā 1983. gada 15. decembrī viņš teica savu slaveno Pēdējo vārdu, kurā citastarp bija šāds teksts: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.»
Astra, čekistu noindēts, mira 1988. gadā. Viņš, inteliģents un erudīts cilvēks, pārliecināts Latvijas patriots un brīvības nenogurstošais kareivis, ticēja, ka latvieši būs saprātīgi, atjaunojot savu valsti. Viņš nepaspēja piedalīties atjaunošanā. Un nepaspēja arī piedzīvot šos tumšos laikus – nu jau citādi tumšos nekā krievu laiki. Ja Gunārs Astra mūs tagad redzētu, viņš būtu vīlies: lielas daļas latviešu mazdūšība un līkmugurība komplektā ar cinisku vēsturiskās patiesības noliegumu un ideālu piesmiešanu liktu viņam vēlreiz nomirt. 1988. gada 19. aprīlī Astru apglabāja Rīgā, Meža kapos. Uz bērēm atnāca tūkstošiem cilvēku, un viņa kaps tika aizbērts ar rokām.
Vai mēs šodien atceramies savu varoni Gunāru Astru? Diez vai. Daudz stilīgāk ir muldēt, ka «barikādes ir trauma». Varbūt trauma ir arī Astra, Berklavs un mežabrāļi? Varbūt traumatiska ir pati Latvijas Republikas dibināšana 1918. gadā? Tad aizmirstam arī to! Veiksmīgāk un nesāpīgāk šo procesu mums palīdzēs noveidot «publicisti», kas iestājušies «noderīgo idiotu» pulciņā. Tad visas traumas aizaugs ar zāli, un mēs kļūsim par laimīgiem eirodārzeņiem federatīvajā Eirodārzā.
Rakstā izmantoto citātu un izteikumu autori ir Didzis Melbiksis un Nils Sakss