Laikmetu burzmā kaut kā bija paskrējis garām fakts, ka Latvija no parlamentāras valsts pēkšņi pārtapusi par premjervalsti, un šis stāsts patiesībā ir garāks par šo teikumu.
Tas noticis nule, vienā laika nogrieznī ar Labklājības ministrijas (LM) izstrādāto plānu dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012.–2014. gadam (MK rīkojums Nr. 35), kas vienojās kopdziesmā ar labklājības ministres Ilzes Viņķeles lobētajām un skandalozu popularitāti iemantojušajām grāmatiņām par Rūtriharda un Kārļkarlīnes dzimumu maiņas aizraujošajiem piedzīvojumiem. «Iesīkstējusī sabiedrība» nezin kādēļ sāka skaļi protestēt pret šīm pilnīgi nevainīgajām grāmatiņām, kuras nereklamēja absolūti nekādu dzimumu jucekli un nekādā gadījumā slēpti nepropagandēja homoseksuālisma visaptverošās priekšrocības. Tāpēc Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija oktobra beigās sasauca sēdi, lai izlemtu, kā tālāk rīkoties ar minēto MK plānu, kura ietvaros izdotas arī šīs grāmatiņas.
Vētrainā sēde beidzās ar to, ka komisijas priekšsēdētājas biedre Vineta Poriņa (NA) uzrakstīja Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim vēstuli, kurā bija teikts, ka metodiskie materiāli «nav piemēroti izmantošanai Latvijas pirmsskolas izglītības iestādēs».
Tā kā LM amatpersonas šajā sēdē nespēja sniegt sakarīgas atbildes par sava dzimumu līdztiesības plāna īstenošanu un mērķiem, komisija vienbalsīgi (!) nolēma lūgt ministru prezidentu «apturēt MK rīkojuma Nr. 35 (..) īstenošanu līdz plāna detalizētai izvērtēšanai no speciālistu puses un izskaidrot to gan Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, gan sabiedrībai kopumā». Vēstule datēta ar 23. oktobri.
Redakcijas rīcībā nonācis MK vēstules projekts, kurā premjers Dombrovskis un ministre Viņķele uzliek slaidu plāceni Saeimas komisijas pieprasījumam apturēt minētā plāna īstenošanu: premjers un ministre gari un plaši skaidro dzimumu novienādošanas vajadzību, jo «sabiedrības neizpratne un agresīvā reakcija par grāmatu pierāda, ka Latvijas sabiedrībā ir nepieciešams aktualizēt diskusijas par dažādības un cilvēktiesību jautājumiem, kā arī toleranci pret otru cilvēku». Cik caurskatāms tomēr vārdu savienojums «dažādība un cilvēktiesību jautājumi», nu nemaz cauri nevīd āža kāja ar varavīkšņainu nokrāsu! Un tā caur šo viegli krāsaino migliņu Ilžvaldis un Valdilze vēstules beigās strikti nosaka: «Pasākumi ir atbalstāmi!» Ej un iesālies, likumdevēj, tagad mums ir premjervalsts, kurā toni vienbalsīgi nosaka ievazātā liberastu ideoloģija un kurā parlamentam vairs nav nekādas teikšanas.
Bet patiesībā stāsts ir par ko citu, jo, iespējams, nav vērts satraukties par neoliberālisma histērisko plosīšanos, jo tautas vairākums tomēr atrodas konservatīvisma pozīcijās. Vismaz pagaidām. Šoreiz runa ir par valdošās partijas Vienotība totālu šķelšanos. Vienā politiskā veidojumā, protams, var būt dažādi spārni, pat visai atšķirīgi, taču tāda nesinhronā peldēšana, kāda vērojama šobrīd, notiek ar tik skaļiem plakšķiem, ka šķiet – peldētājs tūdaļ izjuks. Daļa Vienotības atbalsta ministres Viņķeles absurdos plāniņus, daļa tos pilnībā noliedz. Parlamentārā komisija, kuras sastāvā ir arī trīs Vienotības deputātes, vienbalsīgi noraida Viņķeles plāna īstenošanu, kas ir neskaidrs un prasīs pietiekami daudz finanšu līdzekļu, – premjers to atbalsta. Tāda īpatnēja mīkstmiesība no premjera puses: Viņķele tik stingri piesita kājiņu, ka Dombrovskis satrūkās kā nogrēkojies pusaudzis?
Premjerpartijas šķelšanās vērojama arī citviet. Pretēji Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas apgalvojumiem, ka «partijas valde vienprātīgi atbalstīja Sarmītes Ēlertes kandidatūru Rīgas mēra amatam», zinātāji prata stāstīt, ka valdes locekļi šajā lemtuvē sēdējuši «kā kapu svētkos», nebūt nepaužot atbalstu gaišajam Ēlertes tēlam. Vienprātīgu atbalstu nepauž arī citi partijas biedri. Bet uz āru, protams, vajag parādīt, ka partijas rindas ir vienotas kā zāģa zobi. Drīzāk pēc patiesības izklausās pieņēmumi, ka partijas reālāk domājošie cilvēki saprot, ka vienīgais variants, kā tikt vaļā no gaišā tēla klātbūtnes, ir dabūt viņu Rīgas domē. Vismaz kaut kādā amatā. Ja, protams, mīnusiņu vēlēšanās kārtējo reizi nebūs vairāk kā plusiņu.
Šobrīd vairāki Vienotības cilvēki apsver iespēju atvadīties no dzimtās partijas, jo tajā valdošās idejiskās pretišķības nav savienojamas ar līdzsvarotu un vismaz daļēji vienprātīgu došanos norunātajā virzienā. Kāda partijas biedrene izteicās, ka šobrīd viņa atrodas dilemmas priekšā: iet un runāt sestdien kongresā par notiekošo vai – klusēt, līdz pacietības kauss sapilēs pilns? Bet, kamēr tas pildās, mīkstsirdīgā premjera valstī var notikt vēl daudzas brīnumainas lietas, tāpēc nav ko skaitīt tos pilienus, jāiet un jārunā, kamēr nav galīgi par vēlu, jo ko gan var gaidīt no nesinhronās peldēšanas meistariem, kas daiļi tiek dēvēta par Vienotību?