Gluds un spīdīgs kā no upes izvilkts olis jaunais cilvēks, vārdā Oskars Fīrmanis, tālrādē noapaļoja vārdus, kuru sajēga bija pavisam vienkārša: Raimonda Paula finansiālā drāma tīri cilvēciski ir saprotama, taču mums, pildot Krājbankas maksātnespējas administratora pienākumus, stingri ir jāvadās pēc likumiem.
Tāpēc, godājamais Maestro, ripiniet nu atpakaļ uz banku tos simts latiņus, kurus kāds klerks savā pārcentībā (vai neuzmanībā) jums ir pārskaitījis virs atļautās normas. Tas, ka Paulam šī pati banka (vai tās īpašnieki, kāda tur starpība) ir nozagusi mūža ietaupījumus teju miljona eiro apmērā, nav nekas vērā ņemams, to mēs aizmirstam. Galvenais – atgūt pārmaksāto simtnieku. Citādi, kā smejies, tiesu darbi.
Uz tiesu Pauls jau bija aizgājis: viņš mēģināja saukt pēc taisnīguma, uzskatot, ka Kredītiestāžu likuma normas par to, kā tiek pieņemts lēmums par bankas likvidēšanu, neatbilst Satversmē garantētajām tiesībām uz īpašumu. Tiesu viņš, protams, zaudēja: Krājbankas administratora pusē bija slīpēts advokāts, kas tīri cilvēciski apņirdzās, vērodams labticīgā komponista paredzamo zaudējumu. Sirsnīgajā tiesas attieksmē bija nolasāma skaidra un konkrēta valsts nostāja: iesālieties, Maestro! Iesālieties visi pārējie, kuri pazaudēja Krājbankā savu naudiņu!
Raimonds Pauls, atmetis ar roku cerībām, iemaksāja administratoram kļūdainos simts latus, sak, lieciet mani mierā. Ar to arī varētu beigties šis neiedomājami stulbais stāsts par to, kā miljona eiro zaudētājam vēl pieprasa simts latus par pašu administrētāju kļūdām, bet paši administrētāji tostarp saņem milzu atlīdzību: pusgada laikā likvidējamās Latvijas Krājbankas administrators un tā palīgs atlīdzībā saņēmuši 1 529 000 latu.
Pieņemu, ka Raimonds Pauls kā Saeimas deputāts savulaik balsoja par Kredītiestāžu likumu vai tā labojumiem. Zinu arī, ka viņš nekāpa tribīnē, lai diskutētu par tā finesēm. Esmu pārliecināta, ka viņam bija maza saprašana, ko ar to visu darīt. Tieši tāpat kā lielākajai daļai deputātu, kuri arī balsoja par šo likumu vai tā labojumiem. Taču sprēgātāji, kuri ir tikpat taisni kā zirga loks, atradīs nesaprotami naidpilnu iemeslu, lai iebakstītu acī tieši Paulam: pats balsoji, pats arī saņem! Savādi gan, bet saņem ne tikai Pauls vien: cietēju Krājbankas lietā ir simtiem, ja ne tūkstošiem. Tad kāpēc cietēji un viņu atbalstītāji neuzbrūk tiem, kuri, skaidri saprazdami, par ko balso, tomēr ieviesa dažnedažādus labojumus, kas pēc tam tik sāpīgi iespēra ikvienam Krājbankas klientam – ne tikai Raimondam Paulam vien?
Ahā, sapratu: uzbrukums kļūst interesantāks tad, ja uzbrukuma objekts ir populārs cilvēks. Tāds noteikti ir Raimonds Pauls. Jo neviens taču neinteresēsies par nezin kādas nepopulāras Minnas vai nevienam nezināma Jāzepa zaudējumiem Krājbankā. Un tieši šajā mirklī sākas lielākais stulbums. Kamēr Raimonds Pauls, cienījamo vecumu pārmezdams pār plecu kā zīda šalli, svin savas mūzikas svētkus un aicina uz šiem svētkiem cilvēku tūkstošus, tikmēr viss ir skaisti. Tikmēr uz Paula jubilejas koncertiem, smaržīgi un krāsaini saposušies, dodas tie paši deputāti un valdības locīklas, no kā ir atkarīga pretimnākšana vienkāršajiem cilvēkiem banku kraha gadījumā. Šie paši smaržīgie, jūsmodami par Paula muzikālo ģenialitāti un viņa mūžīgajām melodijām, šie paši, Maestro jubilejas tusiņos stūķēdami māgās gardās uzkodas, atšķaidot tās ar dārgu vīnu, tagad klusē kā zemi saēdušies: vajadzētu tā kā iestāties par Paulu, jo tīri cilvēciski tas ir netaisnīgi, kas ar viņu noticis, bet... Bet likums, biedri, visiem ir viens. Un likums ir tas, ko mēs paši, biedri, ar dziļas ekonomiskas, juridiskas un morālas izpratnes palīdzību Saeimā esam akceptējuši.
Taču arī Raimonds Pauls mums ir viens vienīgais. Tuvāko gadsimtu laikā – pilnīgi skaidrs – tāds mums vairs neradīsies. Toties radīsies simtiem un simtiem īpatņu, kas štancē bezjēdzīgus likumus. Tā vietā, lai saudzētu savu vienīgo, lai cildinātu un godātu viņu, mēs izsmejamies par viņu, tā parādīdami savu zemiskumu un niecību. Nule vārgi iepukstējās kāds no valdības, bilzdams, ka tiks pārskatīts banku administratoru atalgojums. Mīlīši, nu lai taču tie grābšļi grābj, cik kabatas spēj noturēt – valsts taču ir bezgalbagāta, un pilsoņi arī! Bet, manuprāt, ikvienu normālu cilvēku varētu interesēt tas, kā šī valsts attieksies pret tiem, kuri ir pelnījuši atgūt savu naudu – pretēji administratoru laupītājveidīgajām aktivitātēm, kas likuma apstiprinātas.
Nu rudens pienācis, nu Saeimas čaklīši i naktis neguļ, par valsti domājot. Varbūt čaklīši padomās arī par to, kā pārveidot likumus tā, lai tie beidzot sāktu kalpot cilvēkiem, nevis tikai ierobežotam naudas grābšļu lokam? Citādi, nedod dies, arī Saeimas darbarūķus kāds vēl iedomāsies pieskaitīt laupītājiem vai vismaz viņu līdzzinātājiem.