«Postpadomiskā identitātes grupa, kas sevi sauc par krievvalodīgajiem, pamazām izsīkst. Tas, ko mēs šeit redzam kā ekstrēmas izpausmes, ir nevis tāpēc, ka šī identitāte kļūst stiprāka, bet tieši otrādi – tā pamazām uzsūcas un pazūd,» uzskata Latvijas valsts galvenā integrētāja Sarmīte Ēlerte.
Politiķes iejūtīgi un daiļi izrunātā problēma, nevilšus salīdzināta ar zilumu, kas pamazām uzsūcas, tomēr nepārliecina: kaut vai acs jāizbaksta, taču neredzu, ka «krievvalodīgā identitāte» izsīkst, bet «ekstrēmās izpausmes» – pazūd.
Tieši otrādi: «atbrīvotāju» ekstrēmās orģijas pie t. s. uzvaras pieminekļa ar katru gadu paliek arvien jestrākas un apmeklētākas – ne tikai tāpēc, ka bajānistu pulciņus nomainījuši latviešu estrādes briljanti Ainara Mielava un Samantas Tīnas izskatā, bet arī tālab, ka šo pretvalstisko šļuru iebiezina politiskā atbalsta krējums – Saskaņas centrs atklāti un aktīvi lobē «atbrīvotāju» vēlmi svinēt savus svētkus tā, «kā viņiem pašiem patīk». Un ir taču jāpažēlo nabaga «atbrīvotāji»: viņiem taču nav nekādu citu «svētku», kas vienotu tik spēcīgi. Protams, latviskajiem aborigēniem, kā mūs dēvē aizkavējušies ciemiņi, ir augsts pacietības slieksnis un stabils tolerances līmenis, mēs esam līdzjūtīgi pret žēlabām, kuras vārgi dveš apdalītie ciemiņi, tāpēc atbildīgās personas regulāri iespringst, lai sacerētu visādas integrācijas programmas, ko pēc neilga laika uzspraust uz nagliņas.
Bet tās papīra lapiņas mums visiem būs dikti dārgas: maija beigās valdība lems par kārtējo integrācijai paredzēto naudu – kārtējai saliedēšanās programmai paredzēts izlietot 4,7 miljonus latu. Tur ietilpst gan latviešu valodas kursu organizēšana krievvalodīgajiem Latgales pierobežā, gan bukleti par vēsturi, gan koncerti, gan pastiprinātas jaudas Saeimas sēžu translācijas, gan premjera braucieni uz mazākumtautību skolām un citi absolūti efektīvi pasākumi. Gribētu gan redzēt, cik daudzi krieviski runājošie, piemēram, Krāslavā vai Zilupē, atnāks uz latviešu valodas kursiem, cik aizrautīgi viņi lasīs bukletus par Latvijas vēsturi, cik ausīgi klausīsies Saeimas sēdes un kā sveiks premjeru, kad viņš, ciemodamies kādā krievu skolā, stāstīs par Latvijas neparasti straujo augšupeju, ko veicina, protams, arī šo skolēnu papi un mammas. Klau, vai 4,7 miljoni latu nebūs par maz šīm prātam neaptveramajām aktivitātēm? Tur nepietiktu pat ar desmitkārt lielāku summu, jo makaronus kārt uz ausīm nav joka lieta. Bet te valstisko ideoloģiju, kam jābūt pamatā ikvienai sevi cienošai nacionālai valstij, aizstāj pēkšņo integratoru spontānie krievvalodīgo iesaistīšanas plāniņi. Sāpīgos vēstures punktus skaidrojošu bukletu izdošana un transnacionāli vietēja mēroga koncerti uzsit sīku, toties indīgu smiekliņu: kamēr Krievijas cars Putins jau kopš 2000. gada vieno savu nāciju kopīgā dziesmā par «krievu tautu, kas uzvarēja nacismu» (un šī dziesma rullē pat Latvijā!), tikmēr mēs niekojamies ar plācenīšiem valodas kursu izskatā.
Un tikmēr integrētkārie politiķi itin mierīgi norij faktu, ko pauž Drošības policija: mūsu valstī politiskās nestabilitātes radīšanai ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, nerunājot nemaz par politiskās demagoģijas ieplūšanu, ko veiksmīgi realizē Krievijas TV kanāli. Mūsējie integrācijas monstri šajā situācijā dziļdomīgi klusē vai – labākajā gadījumā – ar mokām izspiež 11 lapu programmu, ko piedāvāt publikai – kaislību mazināšanai.
Pērn augustā LR Kultūras ministrija piedāvāja sabiedrībai Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu (2012–2018) projektu, kur, citastarp, skaidroja PSRS okupācijas sekas Latvijā. Lūk, piemērs: «Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, ir imigranti, par kuru iekļaušanos Latvijas sabiedrībā rūpēties ir valsts pienākums. Ja līdz šim tika pieņemts, ka «imigrantu identitātes» saglabāšanās ir īslaicīgs fenomens, tad arvien vairāk Eiropas valstīm nākas apzināties, ka segregētas grupas var dzīvot savā «paralēlā pasaulē» vairāku paaudžu garumā. Latvija šai ziņā nav unikāla. Līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, vairums imigrantu šeit ieradās 20. gadsimta 50.–80. gados.»
Tik izsmalcināta PSRS okupācijas seku attaisnošana ir iespējama tikai sevišķi ciniskos prātos. Pateikt, ka Latvijas situācija «nav unikāla», – tas nozīmē, vai nu nezināt vēsturi, vai nu riebīgi melot. Varbūt KM integratori, radot šo projektu, nezināja, ka 40. gadu Latvijas etnisko proporciju traģiskās izmaiņas notika PSRS okupācijas apstākļos? Varbūt viņi nenojauta, ka kolonisti še ieceļoja vienlaikus ar pamatiedzīvotāju deportācijām? Varbūt viņiem nebija ne jausmas, ka PSRS civilokupantu dēļ daudzās Latvijas pilsētās latvieši kļuva par minoritāti? Vai šo PSRS koloniālpolitiku var salīdzināt ar Rietumeiropas imigrācijas politiku 50.–80. gados? Protams, ne. Tad kāpēc KM uzdrošinājās piedāvāt šādus tekstus? Toreiz kultūras jomu pārzinātāja bija Sarmīte Ēlerte, kas ne tikai ļoti gribēja kļūt par ministri, bet arī tapt par galveno integrētāju. Tad jau gan viss skaidrs.
Kamēr integrāciju diriģēs politiskie daiļpļurkstētāji, kuriem galvenais ir varas faktors, nevis nacionālas valsts attīstība, kamēr paši nesapratīsim, kādu valsti gribam – latvisku vai krievvalodīgu, tikmēr, uz brīdi mobilizējušies valodas referendumā, pārējā laikā varēsim klusi vērot, kā uzsūcas postpadomiskās identitātes zilumi. Bet integrētāji pa to laiku kāsīs naudu no valsts, tas ir, no mūsu kabatas, un priecāsies, ka tie zilumi, pagāni tādi, kā nenozūd, tā nenozūd...