«Jā, šī dziesma kādreiz bija himnas vietā, nu tā acīmredzot vairs nevienam nav vajadzīga,» vērtējot sava populārā skaņdarba Manai dzimtenei izmešanu no Dziesmu svētku repertuāra, teic Raimonds Pauls.
Svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss par šo dziesmu, kas lielā pacēlumā ir skanējusi ikkatros Dziesmu svētkos, saka: «Man šķiet, ka tās laiks ir beidzies. Vairs nevajag draudēt tautai ar asins lietu un piekto gadu, kas vēl nāks. Dzīvojam jaunā laikmetā, tāpēc jāskatās uz citām vērtībām. (..) Vietā nācis cits (vēstījums): saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas» (Neatkarīgā, 2012. gada 4. septembris).
Neatšifrējot, kas ir gali un kur tie atrodami, godājamais Ivars Cinkuss atstāj meklēšanas prieku un atpazīšanas intrigu ikvienam latvim, vien ierādot nenozīmīgu vietu Raimonda Paula dziedāšanas svētkiem, kurus viņš varot taisīt «kaut katru mēnesi, jo tie no cilvēkiem neprasa lielu intelektuālo ieguldījumu». Bet «tāda veida profanācija vestu Dziesmu svētkus uz iznīcību». Iespējams, ka tie tad arī būs tie gali, kurus ar savu profanāciju būs pietuvinājis maestro Raimonds Pauls. Protams, mēs zinām, ka Cinkusa kunga pieminētais vēstījums ir rindas no Raiņa Saule. Pērkons. Daugava, kam lielisku mūziku ir sacerējis Mārtiņš Brauns, taču kāds morāls attaisnojums ir konfrontēt divus spožus skaņražus, kuri – katrs savā veidā – allaž ir raisījuši īpašo lidojuma sajūtu, kāda piedzimst tikai ģeniālu skaņdarbu klātbūtnē?
Bet nerunāsim par konfrontāciju, jo svētku programmas veidotāji programmā ir iekļāvuši vienu otru avangardisku darbu, kas klausītājus, manuprāt, neuzrunās. Gaumes ir dažādas, un vienam patīk pacelties drosmīgos iedomu spārnos, saviļņojošā dziedātāju un klausītāju kopkorī dziedot melodisko Manai dzimtenei, citam gandarījumu rada urbšanās megasarežģītās partitūrās. Bet še jau runa faktiski nav par viena vai par dažu cilvēku gaumi. Runa ir par to, vai un kam mums ir vajadzīgi Vispārējie latviešu dziedāšanas svētki. Uzsvēršu vārdu «svētki». Nevis sarežģīto ūdensgabalu sacensības. Nevis mākslīgās kulminācijās iebīdītu skaņu virknējumi. Bet svētki! Proti, dvēselisks, nacionāls, garīgumu mobilizējošs notikums, kas ir viens no latviešu esības pamatakmeņiem. Svētki, kuros latvietis vēlas identificēt sevi ar skaniskumu, kas viņam ir pazīstams un tuvs, ar to, kas viņā ieausts ikkatrā šūnā un stīgā.
Bet nu... himniskajā dziesmā Manai dzimtenei Dziesmu svētku «radošā komanda», ko pārstāv arī Ivars Cinkuss, acīmredzot vairs nesaskata šīs aktuālās vērtības, kas šodien ir svarīgākas nekā jebkad agrāk. Ja vārdi par asins lietu un piekto gadu, virsdiriģentaprāt, ir tikai tukša draudēšana (tas ir, muldēšana), tad ko bilst par citām tautā iemīļotām dziesmām, kuras skan Dziesmu svētkos? Varbūt lieka ir arī Valtera Kaminska un Imanta Ziedoņa dziesma par to, ka «mūžu mūžos būs dziesma, un mūžu mūžos alus smeķēs»? Re, tajā slavina latvju mūžīgo nelaimi – alkoholismu! Un tie Pūtvējiņi? Tur jau arī par kaut kādiem glāzīšu cilātājiem runa, bet mums te, redz, jauna un tīra valsts ceļas! Tā ka jābeidz gaudot par tiem krogus dzērājiem. Arī to nost!
Tā, piekasoties vienam vai dažiem vārdiem, no svētku repertuāra izsvītrot varētu daudz ko. Taču Cinkusa kungs nezin kādēļ aizmirst, ka dziesmā Manai dzimtenei ir arī šāds teksts, Jāņa Petera sacerēts: «Man stāstīja Daugaviņ,/ Kā liktenis vīdamās:/ Dziesma savus svētkus svin,/ Ar bāliņu celdamās./ Tā dziedāja bāleliņš,/ Pret likteni stāvēdams./ Viņa dziesmā gadu simts/ Kā mūžiņis krāsojas.» Šī melodija un šie vārdi jau sen kļuvuši par Dziesmu svētku patieso himnu, neatņemamu to sastāvdaļu, un runas par šā skaņdarba neaktualitāti, vecmodīgumu vai nodrāztību ir vāji slēptas cenzūras rezultāts. Nez kāpēc šī situācija atgādina padomju laikus... Un kam tad tik traki bail no tā piektā gada? Precīzāk – kam no tā vajadzētu baidīties? Visdrīzāk – mūsu dārgajiem varnešiem, kam vissirsnīgākais veltījums, patiesību sakot, būtu Līvu dziesma, kurā skan atbilstoši vārdi: «Daudz zābaku pa manu zemi staigā...» Nu, tik aktuāli kā vēl nekad!
Kas atliek mums, Dziesmu svētku klausītājiem? Cerēt, ka Cinkusa pieminētā «radošā komanda» tomēr ieraudzīs vietu Raimonda Paula dziesmai Manai dzimtenei. Ja neieraudzīs... Tad cerēsim uz to, ka koncerta beigās koristi paši sāks to dziedāt – spontāni, kvēli, nepielūdzami. Tik daudz spītīgas uzņēmības mūsu bāleliņiem un drostaliņām gan būs. Un tad jau kādam diriģentam vajadzēs uzņemties šīs dziesmas vadību. Jo «tā dziedāja bāleliņš,/Pret likteni stāvēdams». Kā vienmēr. Kā pirms 140 vai pirms 30 gadiem. Kā šodien.