Vecā slota, jaunā slota

Komiķa Viestura Dūles, piedodiet, Zuargusa spēriens uz politiskās takas pusi faktiski nav ne ar ko sliktāks vai apsmaidāmāks par Valda Zatlera steigā sadiegto partiju, kas uz nervu pamata ieguva 22 vietas Saeimā.

Tāda pati demagoģija programmās, manifestos un citās verbālajās izpausmēs. Un, tā kā cilvēka daba ir nemainīga, pieņemu, ka arī turpmākie soļi pakāpeniski atklās Zuargusa Skaistās nākotnes locīklu intelektuālo altruismu, kas debešķīgi jau ir parādījies esošo Saeimas deputātu vasarīgajās atklāsmēs: tautas kalpi altruistiskos pieres un vaiga sviedros ir strādājuši vēlētāju labā, vasaras mēnešos, kad visiem darbarūķiem pienākas brīvdienas, saņemot vēl lielāku atalgojumu nekā pavasara sesijā. Tas, ka deputātu intelektuālais, uz altruismu un pašuzupurēšanos vērstais, faktiski necilvēcīgais darbs ir devis augļus, redzams pat katram ciemata muļķītim: valsts ir izrāpusies no peļķes, ekonomiskie bēgļi ir atgriezušies, ražošana ceļas spārnos, bērni dzimst, un nācija plaukst.

Tāpēc mums nemaz nav žēl, ka Juris Viļums (RP) par jūlija altruismu ir saņēmis 1400 latu algu, plus 120 latus par tālu braukšanu (deputāta mītnes vieta ir Latgalē), plus 350 latus par kompensāciju par dzīvošanu Rīgā, plus 150 latus par komisijas priekšsēža vietnieka amatu. Bet savādi gan: deputāts apgalvo, ka «viss jūlijs man pagāja, dzīvojot pa Latgali, es biju daudzos pasākumos un, godīgi sakot, apceļoju visu Latgali» (no raidījuma Nekā personīga). Bet kā tad ar priekšsēža vietnieka darba pienākumu pildīšanu? Vai ta’ bija kāda komisijas sēde?

Un visādi citādi jaukais Rihards Eigims (ZZS) savai 1400 latu algai godīgi pieskaita arī 440 latu kompensāciju par transportu un dzīvošanu Rīgā, kaut gan pats atzīstas, sak, «es biju tur – pie sevīm Latgalē, man ir māja Aglonā, kā visi cilvēki, atpūtos». Tikpat taisns kā zirga loks ir arī Vienotības deputāts Dzintars Zaķis, atgādinādams, ka deputātiem tāpat pienākas atvaļinājuma nauda – kā visiem godīgiem čaklīšiem, jo «rutīnas darbs jau nebeidzas» un «Ministru kabinetā bija šad tad jāuzrodas». Tiešām nav ko ņirgt, cilvēki tomēr nerimtīgi rūpējas, lai mūsu vaigos negultu rūpju rievas. To apliecina arī ārkārtīgi produktīvais un tautas labā daudz darījušais neatkarīgais deputāts Jānis Junkers, teikdams, ka «darbs ir tāpat, atbildība ir tā pati, tā ka arī alga var būt tā pati».

Atbildība par ko? Par tukšu salmu pārcilāšanu no vienas vietas uz otru? Ja viens otrs deputāts varētu konkrēti – konkrēti! – izstāstīt, ko tieši viņš ir izdarījis valsts vai tautas labā, nevis tikai kaut ko šļupstētu par «Latvijas apceļošanu» vai «atbildēšanu uz vēstulēm», būtu jau pamats sarunai. Taču mēs, apmaksādami deputātu darbu, nezin kādēļ nejūtam, ka mūsu ikdienā kaut kas mainītos. Cik nu paši spējam, tik arī mainās – neatkarīgi no deputātu centieniem kompensēt savu kabatu iztukšītību.

Nav gan cerību, ka šajā jomā kas mainītos. Tā vietā, lai deputāti beidzot prastos kaunu un solidarizētos ar vēlētājiem, optimizējot savu t.s. darba samaksu un bēdīgi slavenās zīmuļu, dzīvokļu un kilometru kompensācijas, viņi kautri atzīst, ka šogad neesot paaugstinājuši sev algu par kaut kādiem septiņiem vai astoņiem latiem. Nu traki gan. Kā viņi spēs izdzīvot bez šiem latiem?

Bet man prātā cita doma. Vai deputātu liegā kautrība attiecībā uz savu sūrās pūlēs nopelnīto algu nav tāds nātnais deķītis, kuru var uzsegt gan pašu intelektuālā altruisma gigantiskajai darbībai, gan klusi atbalstošajai attieksmei pret eksprezidentu dāsnajām privilēģijām, kuras ir parlamenta apstiprinātas? Ja mēs, deputāti, bijušajiem prezidentiem atņemsim mantiņas, kāds uz mums norādīs ar pirkstu, sak, jums arī ir privilēģijas. Tāpēc labāk paklusēt.

Bet klusēšana diez vai līdzēs. Zuarguss&Čižiks savā manifestā taisnīgi atzīmē, ka «tieši vecā politiķu – marazmātiķu un ekonomistu – kaitnieku paaudze novedusi valsti līdz situācijai, kad no Latvijas intelektuālā kapitāla gandrīz nekas nav palicis pāri», tāpēc gaidīsim, kad jaunā slota nāks un aizmēzīs marazmātiķus un kaitniekus. Kamēr pati paliks par veco slotu. Jo naudas smacenieks jau nemainās ne par kādu naudu.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais