To, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem, mēs zinām no Džordža Orvela 1945. gadā uzrakstītā antiutopiskā romāna Dzīvnieku ferma. Un varam vien priecāties par nepatīkamajām paralēlēm, kas šodien smakojoši iemiesojas pilnīgi konkrētās, ne vairs alegoriskās, situācijās, kur galvenie varoņi ir dzīvnieki. Mums, piedodiet, ir cilvēki. Un varbūt tieši tāpēc situācija ir daudz atbaidošāka.
Salīdzinoši nesen ironiju un sašutumu izpelnījās eksprezidenta Valda Zatlera jaunas automašīnas un dzīvokļa tīkojumi. Taisnību sakot, pat nevis viņa tīkojumi, bet uzspēlēti vientiesīgais tonis, sak, man likums tā novēl, un es – lai arī kā gribētu – nevaru tam pretoties. Vēl aizkustinošāk nespēju pretoties bargajam prezidentu nodrošināšanas likumam pauž bijusī valsts galva Vaira VīķeFreiberga. Vēstulē aizsardzības ministram Artim Pabrikam eksprezidente sūkstās, ka 2006. gada mersedess, kas viņai piešķirts, divas trešdaļas laika pavadot autoservisā. Citādi viss esot kārtībā, viņa nejūtas kā «noteikumu diktētāja», tikai karodziņus nav, kur iespraust, un nakts redzamības iekārtas tā kā derētu. Tāpēc Aizsardzības ministrija dara, ko var, un jau 2013. gadā sola nācijas mātei jaunu limuzīnu, kurā būšot gan navigācija ar Baltijas valstu kartēm, karogu turētāji, aptumšoti stikli, parkošanās sensori, kā arī nakts redzamības iekārta. Šīs ekstras izmaksāšot tīro nieku: kaut kādus tur 13 000 latu. Bet viss vāģis kopā vilkšot uz 80 000 latu. Grūti jau saprast, kāpēc navigācijas iekārtai vajadzīga tāda nauda, ja labumlabo tomtomu, kas svarīgo valsts prezentētāju precīzi izvazās pa nomaļākajiem krūmiem, var nopirkt pa 150 latiem, stiklus ar tumsas plēvi var apvilkt par kādām sešdesmit naudiņām, bet parkošanās sensori ir katrā sevi kaut cik cienošā limuzīnā. Un kas tie par karogu turētājiem? Vai VīķesFreibergas kundze gadījienā nav aizmirsusi, ka vairs nav valsts prezidente? Bet nakts redzamības iekārtas tiešām ir vajadzīgas, jo medībās tās esot pilnīgi neatsveramas. Par tamborēšanas adatu turētājiem, pretnoklausīšanās un raķešu palaišanas iekārtām, kas, dabiski, nepieciešamas tautā iemīļotās pensionāres ikdienas nodrošināšanai, Aizsardzības ministrija klusē saprotamu iemeslu dēļ. Pēc visas minētās nopietnības varam uzdot dažus absolūti nenopietnus, es pat teiktu – vientiesīgus, jautājumus. Vai tiešām visiem tiem, kuri, pamatojoties uz esošo likumu, lemj par eksprezidentu sadzīvisko nodrošinājumu, nešķiet, ka šīs automobiļu ekstras ir absurdas? Vai šo ekstru izmantotājiem tās nespiežas rīklē kā nenorijams kumoss? Prezidente, kuras laikā valsts neapturami virzījās uz ekonomisko katastrofu, šobrīd jau nu varēja izmantot lielisko iespēju paklusēt mutautiņā un labākajā gadījumā spiest uz labdarības pasākumu patronēšanu, braucot uz tiem ar normālu auto, kura cena demokrātiski svārstās no 20 līdz 30 tūkstošiem eiro. Vai tad nepietika ar to, ka eksprezidentes kanceleja laikā no 2002. gada līdz 2008. gadam ar Aizsardzības ministriju noslēdza pārdesmit līgumus par papildu finansiālo resursu piešķiršanu aizvien augošajām prezidentes darba (?!) vajadzībām? 2002. gadā summa bija salīdzinoši kautra: tikai 120 000 latu. Pēc tam tā uzauga līdz 170 000 latu, vēlāk – līdz 360 000 latu, savukārt 2004. gadā – jau līdz 1,14 miljoniem latu (portāls pietiek.com). Papildus šīm papildvajadzībām 2004. gadā par 24 000 latu tika uzstādītas «drošības iekārtas Valsts prezidentes uzturēšanās objektos», 2005. gadā datortīkla izveide izmaksāja vairāk nekā 69 tūkstošus latu, bet 2007. gadā aizsardzības budžets apmaksāja speciālas apspriežu telpas izbūvi prezidentes vajadzībām par 105 tūkstošiem latu un vēl citas īpaši aizsargātas telpas par 131 tūkstoti latu (portāls pietiek.com). Diez vai šie «līgumi» tika slēgti, prezidentes kundzei nu galīgi neko nezinot. Bet, tā kā viņa acīm redzami uzskatīja, ka miljonāres dzīvesveids ir pieņemams gan prezidentēšanas, gan vēlākajā laikā, viņa laikam nezināja, ka šīs un citas ekstras finansējam mēs, nodokļu maksātāji. Apetīte augot līdz ar izēsto karošu skaitu. Bet reizēm gadās, ka ēdājs savā negausībā norij arī pašu karotīti, ja vien tā neiesprūst rīklē. Kamēr tāds fušieris nav noticis, mūsu dižparlamentam vajadzētu saņemties un jau rudens sesijā sākt domāt par to, kā mainīt prezidentu nodrošinājuma likumu uz saprāta pusi, atceroties, ka valsts galva, aizejot atpūtā, nav «visvienlīdzīgākais dzīvnieks», bet gan ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Cerība ir arī uz esošo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš ir rosinājis pārskatīt neprātu, kas veicina nekontrolētu rijību. Žēl tomēr tās karotītes.