Pirms pāris nedēļām internetā pavīdēja satriecoša ziņa: «tautā iemīļotā dziedātāja» Kombuļu Inese tikusi publiski apvainota «visas latviešu tautas priekšā», jo viņas eksmīļotais vīrietis – dānis Bends – esot liedzis māksliniecei uzstāties Priekules universālveikalā, jo piedeguši viņa dzimšansdienas šašliki.
Par tādu neģēlību joprojām šokā esot ne tikai Priekules, bet arī visas Latvijas, kā arī bijušās Padomju Savienības un Varšavas bloka valstu iedzīvotāji, kas līdztekus ir arī Ineses fani. Šoks lēnām pārklāj visu progresīvo cilvēci, par ko liecina vairāk nekā 700 lasītāju komentāri zem raksta, kurā stāstīts par šīs jaukās provinces pilsētiņas traģēdiju. Otrs latviešu tautas vārīšanās iegansts bija pagājušonedēļ notikušais dziesmu izpildītāju konkurss Jaunais vilnis, kas – kā vienmēr – Dzintaru koncertzālē ne tikai pulcināja tusētkāro bagātnieku publiku un novecojošas Krievzemes zvaigznes, vietējos sabiedrības krējummīļus un vienkārši mirstīgos interesentus, bet arī kopīgā dziesmā vienoja nacionālā mazohisma sirdzējus, sak, krievu popkultūra nīdē mūsu latviskās saknes, izsmidzinot krievniecisku indi, no kuras, re, kā mēs ciešam. Savādi gan: vai mūsu latviskās saknes tik vārgas, ka tās var iznīdēt kaut kāds nedēļas garuma festivāls, kas reizi gadā apmetas Dzintaru koncertzālē? Man, atklāti sakot, ir dziļi pie elkoņa, ka tas tur notiek: ne es apmeklēju šo pasākumu, ne tas mani interesē. Un savu sakņu apdraudējumu arī nejūtu: vienīgās emocijas, kas uzvirmo, rada nejauši ieraudzīti fotokadri vai TV sižeti, kuros dzeltenā krāsa ir dominējošā – kāds Josifs, kas vairs nevar trāpīt pat fonogrammā, kāda sabiedrības dīva, kurai kleitu parāde ir svarīgāka par to, kas galvā, kāds frizieris ar uzpumpētām lūpām... Vienvārdsakot, smieklīgi. Frīku parādi, kas Jūrmalā notiek ik gadu, nevar nosaukt par «kultūras neokoloniālismu» (Sandra Veinberga), jo šim pasākumam nav tāda morālā un emocionālā spara, ar kura palīdzību būtu iespējams kaut ko izdarīt ar manām (mūsu) latviskuma saknēm. Vēl jo vairāk – kolonizēt manu (mūsu) esību, padarot to krieviskuma cauraustu. Tas nav iespējams, ja vien šīs saknes ir gana stipras un sazarotas, un tām arī netraucēs Grigorija Ļepsa, Valērija Meladzes vai Borisa Grebenščikova spožās uzstāšanās, kas brīnumainā kārtā pavadīja Jaunā viļņa lielākoties viduvējo topošo zvaigžņu (?) skatuviskās aktivitātes vai konkursa žūrijas locīklu izdarības, vāju dziedātāju iebīdot pirmajā vietā. Neuzdrošinos pat iedomāties, ka tas notika, pateicoties tam, ka šī dziedātāja ir no Krievijas… Taču pasaciņa šoreiz nav par to. Arī ne par to, ka Latvijas Republikas ārlietu ministrs (!) mudināja cilvēkus «nesaasināt jautājumu par Jauno vilni un nesaistīt to ar politiku», un ne par to, ka kultūras ministre uzaicina Jaunā viļņa tēvu Igoru Krutoju runāt par «pasākuma finansiālo ietekmi uz Latvijas ekonomiku». Nesaprotu, vai tas ir kāds globāls notikums, lai ministri tērētu savu bezgaldārgo laiku pārdomām un pārrunām par dažu krieviskā mentalitātē tērptu būtņu izpriecām Jūrmalā? Kāpēc nomokām sevi ar otršķirīgām lietām, no kurām mūsu dzīve nemainās ne par vīles tiesu? Kāpēc līdz pagurumam cepamies par dīvainītes Kombuļu Ineses izdarībām? Viņas «lielkoncerti» ir vienādā muzikālās nozīmības līmenī ar Krievijas miljardieru atvašu viendienīgiem panākumiem Jaunajā vilnī. Vienīgā atšķirība – kombulienes festivālus nesveic Krievijas prezidents Putins un šīs tautu draudzības gratulācijas nenolasa Krievijas vēstnieks Latvijā. Bet citādi viss ir līdzvērtīgi. Līdzvērtīgi provinciālismā. Krievi uztaisa bagātajiem kundziņiem iebraucamo vietu – lai aborigēni brīnās un sašūt. Un aborigēni ir paklausīgi: viņi brīnās un sašūt. Vien daži ārpus sašutuma pamanās ietirgot piecus latus par meža zemeņu glāzi. Krievi veiksmīgi šeit uztaisa provinci, un mēs ļaujamies viņu izprovocētajai latviskajai histērijai. Tā vietā, lai zemeņu ietirgotāji (un visi citi) kļūtu prasmīgāki, pamanoties izmantot Krievijas interesi par Latviju. Proti, tirgojies, bet neloki muguru! – skan pirmais likums tiem, kuri grib pārdot to, ko citi vēlas pirkt. Savu pašcieņu un gudrību neaizstāj ar tukšu bļausteklību, bet tālredzību neiemaini pret mirkļa aizvainojumu. Tā ir provinces traģēdija: niecībā un nebūtiskumā ieraudzīt savas dzīves piepildījuma iespējas. It kā Kombuļu Ineses nenotikušie «lielkoncerti» būtu tā vērti, lai par tiem bilstu jel vārdu. It kā Jaunais vilnis būtu pelnījis mūsu nacionālo paššaustīšanos. Laiks sevī noliegt šo provinciālismu. Laiks diedzēt pašapziņu.