Mucā tupētāju nedienas

Pirmdien, kad latvju tautas krietna daļa (vismaz 24% TV vērotāju) klausījās un skatījās Lielbritānijas karalienes Elizabetes II dimanta jubilejai veltīto lielisko koncertu, ko piedāvāja Latvijas Televīzijas 1. kanāls, tviterotavā nerimās šā muzikālā pasākuma vērtēšana. Vieniem šķita, ka skaņa nav profesionāli ierakstīta, otrie sūkstījās, ka Makartnijs nevis dzied, bet pīkst, trešie uzstāja, ka Eltons Džons jālaiž pensijā etc. Vienīgi par Enijas Lenoksas un Toma Džonsa izpildījumu, šķiet, nebija nekādu reklamāciju. Vēl vairāk: daudzi skatītāji priecājās, ka abu populāro dziedātāju balsis ir tikpat spēcīgas un valdzinošas kā pirms daudziem gadiem.

Bet plusu un mīnusu likšana karalienes koncerta dalībniekiem nav nekas pārsteidzošs, tieši otrādi – skatītājam ir raksturīgi vērtēt to, ko viņš redz, un dalīties savās pārdomās ar citiem. Daudz svarīgāks man šķita kas cits: koncertā klātesošo cilvēku apbrīnojamā vienotība un cieņa pret savu karalieni un viņas valdīšanas sešdesmit gadiem, kaut gan visi labi saprot, ka monarhija šobrīd vairāk ir kā reāli aplūkojama pasaku pasaule, mazāk kā valsts ekonomiskās un politiskās dzīves noteicēja. Bet tradīcijas, kas Lielbritānijā dzimušas pirms daudziem gadsimtiem, ir iesakņojušās tik dziļi un pamatīgi, ka neviens vairs nespēj iedomāties šo valsti bez karaliskās ģimenes. Ir, par ko interesēties, ir, ko apbrīnot un arī aprunāt. Taču būtiskākais, manuprāt, ir tas, ka šī karaliskā ģimene ir viens no galvenajiem nācijas vienotājiem. Un tas nav mazsvarīgi.

Ar šīm pozitīvajām domām tovakar ikviens varēja doties pie miera, taču sociālajā tīklā parādījās kādas dusmīgas dāmas teksti: «Vai ar šo translāciju LTV kaut kā atzīst, ka LV savā veidā kļuvusi no UK atkarīga? LV ir UK kolonija? Vai tiešām LV nodokļu maksātāju nauda ir jātērē citu valstu vadītāju suminācijas pasākumu translācijai???» Piekritīsiet, pirmajā mirklī cilvēks pat neattop, kā komentēt «taisnības cīnītājas» emociju izvirdumus. Vai laba koncerta translēšana ir atkarība no valsts, kurā notiek šis koncerts? Un kam gan vajadzētu tērēt LV nodokļu maksātāju naudu? Pašmāju pīlīšu pūšanai? Vēl kāda anēmiska seriāla vai bezzobaina raidījuma radīšanai? Viļņu šalku ierakstu kolekcijas iemūžināšanai? Kam tad īsti?

Par to, kam sabiedriskajā televīzijā tērēt naudu, strīdi droši vien nerimsies nekad. Varbūt kādam šķiet, ka visi finanšu resursi jābīda tikai politisku raidījumu veidošanai, kāds cits būs pārliecināts, ka nauda jāiegulda sporta notikumu translācijā, vēl kādam nepārtraukti gribēsies skatīt ziepju seriālus. Gaumes izjūtas ir dažādas. Taču bēdīgākais ir tas, ka daļa Latvijas sabiedrības ir gatava dzīvot mucā – labi, ka neatkarīgā, un baroties caur spundes caurumu, ko arī var uzskatīt par pilnīgi suverēnu veidojumu. Tā sacīt, nevajag mums neko, negribam būt atkarīgi no Lielbritānijas (ASV, Krievijas, Mezopotāmijas utt.), ejiet cirst ar saviem koncertiem, mēs paši sev vislabākie, mums pašiem savi cilšu vadoņi un savas stikla krelles! Kāda vēl Apvienotā Karaliste? Kādas vēl karalienes?!

Viensētu dzīvesveida sliktākais variants: ienīst (vai nicināt) visu, kas atrodas aiz sīksaimnieka nama sliekšņa. Neinteresēties par to, kas risinās tālāk – aiz apvāršņa. Un, nedod, dies, ja kādu sabiedriskās naudas kapeiku bezatbildīgi kultūrmīļi atdos tiem, kuri dzied svešas dziesmas! Kāds tad padomās, ka mūsu muca nav neatkarīga, bet spundes caurums – ar importa sveķiem aizlipināts! Viens otrs to nelietīgi dēvēs par provinciālismu, taču mēs, protams, būsim stingri savās pozīcijās, saprotot, ka ar mūsu nodokļu naudu apmaksātas karalieņu koncertu translācijas patiesībā grauj ne tikai mūsu mucas suverenitāti, bet arī nacionālo identitāti. Tāpat jau tā ir švaka, un kas ar to notiks tad, ja nekurnēdami maksāsim, piemēram, par to, ka tālrādē dzied Kailija Minoga vai Stīvijs Vonders? Bail pat iedomāties.

Mums, emocionālās un reālās viensētās dzīvojošajiem, katastrofāli pietrūkst iemeslu, kuru dēļ mēs varētu sanākt kopā un priecāties. Bez aizspriedumiem un aizdomām, ka mēs savā priekā un pacilātībā varētu izskatīties smieklīgi. Britiem nule bija viņu pasakainais iemesls – Elizabete II. Viņa vienoja nāciju kopīgā priekā, un briti nekautrējās cildināt savu karalieni. Bet mums, mucā tupētājiem, cildināšana ir sveša. Vai nu tāpēc, ka lepnība neļauj, vai nu tāpēc, ka nav, ko cildināt. Abējādi ir nožēlojami.

Svarīgākais