«Politikas un žurnālistikas «dinozauri» var saukt ministrus par kamikadzēm, par muļķiem, kas nezina, kā politikā nauda jāpelna, vai lietot citus sulīgus epitetus, bet ministru lēmumus neietekmē atsevišķu cilvēku vai uzņēmumu šauras intereses, kas būtu pretrunā ar visas sabiedrības interesēm,» – bēdīgi slavenā Rīkojuma nr. 2 gaisotnes piepaceltībā, maijpuķītēm smaržojot un jaunajiem politiķiem gardi šmakstinot valsts apvērsuma gadadienas torti, priecīgi raksta vides ministrs Edmunds Sprūdžs.
Viņa vīrišķīgi atturīgās, tomēr tik patiesās mīlas izpausmes pret partijas bosu – Valdi Zatleru – vienlaikus ir gan dzelzsbetonīgi cietas, gan gaisīgas kā tauriņa spārna vēziens: tas liecina par jūtu patiesumu un noturību. Zatlera kungs, izrunādams savu rīkojumu nr. 2, lūk, esot nācis ar «brīvības, vienotības un piederības elpu», virzīdams «iedzīvotāju uzticības vektoru pozitīvā virzienā», tagad «ir pagājis gads, kopš Latvija nekad vairs nebūs tāda kā agrāk», un arī «mana dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk». Tāpēc Sprūdžs saka «paldies Valdim Zatleram par drosmi», par «personīgu un valstisku drosmi mainīt mūsu Latviju».
Pievienojoties amatā necerēti tikušā Sprūdža vārgi slēptajai sajūsmai par eksprezidenta nepārvērtējamo drosmi, rosinot atlaist parlamentu, tomēr gribas palabot nelielas neprecizitātes viņa tekstos. Pirmkārt, ministrus par kamikadzēm žurnālisti nav saukuši, šādu apzīmējumu (Zatlera) Reformu partijai intervijā Neatkarīgajai deva viena no tās locīklām Sandra SondoreKukule: «Mēs tomēr savā ziņā vairāk esam politiskie kamikadzes, kas, zinot, cik grūtas mēdz būt reformas, cik tās var būt nepopulāras, ka tās var nenest arī tūlītējus augļus, tomēr esam pārliecināti par to nepieciešamību, jo reformas dos pozitīvu efektu ilgtermiņā un tās ir vajadzīgas mūsu valstij.» Nez vai Sprūdža kungs arī atradīs kādu publikāciju, kur ministri nosaukti par muļķiem, vai norādes, kā «politikā nauda jāpelna». Taču šīs reformētājpartijas jaunizceptajiem politiķiem tas ir raksturīgi: izspļaut aplamus izteicienus, par kuriem sabiedrība cepas vēl ilgi un dikti. Cik jauki tomēr bija Zatlera «tanki» un «tārpi» – tie ilgi ložņāja politikas vērotāju valodās...
Bet ne jau par to mūsu slavas dziesmas. Maijpuķīšu revolūcijas ietekme uz Latvijas augšupeju bija mizerabla. Ne lielāka par tukšpaurīgo pasākumu Daugavas kreisajā krastā, kur pērn vasaras sākumā pulcējās oligarhu slīcinātāji. Politiskā un līdz ar to arī sadzīviskā pašlabuma meklētāja, pirms tam cienījama ārsta Valda Zatlera karjeras un popularitātes kritums bija tik neapturams un šausminošs, ka aizēnoja pat kaut kādus iespējamos ieguvumus no viņa Rīkojuma nr. 2. Protams, ieguvumiem varētu pieskaitīt labos ministru amatus, kas noorganizēti Zatlerpartijas redzamākajiem prātiem, tikšanu brīvostu dāsni apmaksātajos krēslos un tamlīdzīgas reformas. Par īstām reformām tā kā neērti runāt, jo to vienkārši nav. Ja nu vienīgi partijas nosaukuma maiņu vai mēģinājumus privatizēt Latvijas ostas vēl varētu piešūt reformu sarakstam... Taču pēdējais reformas mēģinājums drīzāk ir politiskas bezatbildības paraugs, kas pavirši sadiegts ar apšaubāmiem solīto pārmaiņu diegiem.
Politika, protams, ir liekulības paraugdemonstrējumu platforma. Bet tas, kādā mērcē tika pasniegts Rīkojuma nr. 2 «morālais, politiskais un ekonomiskais efekts», ir ārpus saprāta robežām. Kaut kāda mistiska tiesiskuma vārdā kāds bezatbildīgs valsts vadītājs, personīgu interešu stumts (gribējās taču atkal par prezidentu!), sagrāva to pašu tiesiskumu, par kuru pats karsti iestājās. Kāds to sauc par demokrātiju. Drīzāk tās ir manipulācijas ar izpratni par demokrātiju. Un tās attiecas ne tikai uz Zatlera pašmērķīgo un savtīgo rīkojumu attiecībā uz rīcībspējīgu parlamentu, bet arī uz visiem, kas sajūsmā aplaudēja šim solim.
Labi, neskaitīsim tos, kas pēc eksprezidenta māņu kustībām samulsa un maijpuķīšu reibonī zaudēja galvu – cerībā, ka pēc Saeimas atlaišanas sāksies latvjiem ziedu laiki ar kliņģeriem, kas krīt nevis no debesīm, bet tieši no prezidenta pils logiem. Bet demokrātijas un Satversmes modrie sargi – politologi, juristi, augstie tiesneši un citi valstiskās domāšanas gudrinieki –, kur viņi bija? Negribējās peldēt pret populistisko un dubļaino straumi, ko bija sakūlis slavenais rīkojums? Kad straume bija rimusi un eksprezidenta gaišā slava novītusi kā pērnā maijpuķīte, bija jau par vēlu kritizēt Rīkojuma nr. 2 sekas.
Tāpēc mums tagad rūpīgi jāseko, vai tiesiskuma un demokrātijas runasvīri un vārdusievas atkal neļauj kādam bezatbildīgam un privilēģiju kāram varnesim veikt apšaubāmas darbības, solot kliņģerus, kurus neviens tā arī nekad neieraudzīs.