Klusējošais darbarīks

 

Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs piedāvās politiskajiem spēkiem paklusēt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem, jo tie etniski šķeļot sabiedrību. Minēto tēmu trīs gadu moratorijs, viņaprāt, būs pietiekams, lai šajā laikā partijas varētu vienoties par sociāli ekonomisko problēmu kopīgu atrisināšanu. Tāds pragmatiska politiķa piedāvājums, sak, domāsim labāk par to, kā dabūt pēc iespējas biezāku desmaizi, nevis par to, kāds ir tās vēsturiskais un etniskais vēstījums. Protams, Urbanovičam taisnība: desas vēsture ir īsa un miglaina, turklāt tā nerunā nekādā valodā. Tāpēc to vieglāk apgūt, jo tā garšos gan latviešu nacionālistam, gan krievu šovinistam. Kā smejies, katram sava desa tuvāka.

Ar desas garšīgu aprunāšanu un apsmaidīšanu viss varētu arī rimties, taču saknes šim jautājumam ir daudz dziļākas, turklāt tas spēku smeļ pirmajā mirklī nenojaušami indīgos ūdeņos. Kas tad ir tie «nacionālie un vēstures jautājumi», kas, pēc Urbanoviča domām, šķeļ sabiedrību un par kuriem vajadzētu «piemirst» uz trim gadiem? Pilnīgi droši var apgalvot, ka viens no galvenajiem ir jautājums par to, vai 9. maijā vajadzētu svētsvinīgi dzerstīties pie t.s. uzvaras pieminekļa. Aizmirsīsim to un nekad par to vairs nerunāsim! Kopīgi ar Urbanoviča kungu paklusēsim, neļausim šķelt sabiedrību, ja kāds šo baiso karātavu kalniņu atkal mēģinās pārvērst par izpriecu vietu, kur krieviski runājošajiem atbrīvotājiem paplivināt Staļina karogus un sirsnīgi paņirgt par atbrīvotajiem, kas runā latviskā mēlē... Re, klusums iestāsies gan vēsturiskā, gan etniskā līmenī.

Taču man nezin kādēļ šķiet, ka Urbanoviča kungs nepiekritīs šādam klusēšanas traktējumam. Nu tad varbūt ko citu? Piemēram, paklusēsim par deportācijām, kuras organizēja mūsu draudzīgā kaimiņvalsts, patiesībā rūpēdamās par to, lai budži un citi pretvalstiski elementi nesabojātu visādi citādi laipno, viesmīlīgo un pakļāvīgo latviešu tautu. Un taisnība būs tiem, kuri gaužas par to, ka pārāk daudz sēru dienu mūsu kalendārā, tāpēc, davai, saliekam visas nacionālās sēras vienā dienā, un beigta balle!

Vēl viens ierosinājums: kopīgi paturēsim muti par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Nerunāsim par to, un viss! Urbanoviča kungs par valsts valodas jautājumu jau ir pateicis vairāk, nekā nepieciešams, tēvišķīgi atbalstīdams divu politisko margināļu – Lindermana un Osipova – pašaizliedzīgo cīņu par «krievu lietu», proti, par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu Latvijā. Saskaņas centra līderis abas odiozās personas ir nosaucis par «mūsu pašcieņas bruņiniekiem», savukārt akcija par krievu valodu, pēc Urbanoviča domām, Lindermana kompāniju «reabilitē, lai kādas muļķības viņi līdz šim darījuši un darīs».

Lūk, cik daudz tomēr iemeslu kopīgai paklusēšanai. Tā vien gribas sarīkot tādu vistautas un vispartiju meditāciju, kurā klusēšana par nelāgajiem vēstures un nacionālajiem jautājumiem salīmētu tautu draudzības saplaisājušo krūzi, – tajā nu būtu lejams treknais valsts atjaunošanas piens, un viss vienalga, kādā valodā runātu tā govs, no kuras to pienu izslauktu, – svarīgākais taču būtu tauku procents, nevis kaut kāda valoda.

Ar tautu draudzību viss būtu uz ūsiņu, ja vien gaisu nejauktu daži – kā izteicās Urbanoviča kungs – nacionālisti un politiskie huligāni. Piemēram, Jānis Iesalnieks no VL!-TB/LNNK, kurš nule nosodīja multikulturālismu Norvēģijas asinspirts sakarā. Sašutis par šādu rīcību, SC Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Valērijs Agešins vērsās Drošības policijā ar iesniegumu, kurā lūdza sākt kriminālprocesu pret VL!-TB/LNNK valdes locekli Jāni Iesalnieku, uzskatīdams, ka viņa izteikumi mikroblogošanas vietnē Twitter satur nacionālā naida kurināšanas pazīmes.

Nu bet kāpēc tad Agešina kungs, ieklausīdamies sava priekšnieka Urbanoviča aicinājumā, šoreiz nevarēja paklusēt?! Tieši tāpat kā viņš klusēja, kad viņa šefs draudēja Latvijai ar Biškeku, tieši tāpat kā viss SC pulciņš klusēja, kad Austrija atbrīvoja slepkavu komandieri Golovatovu, kas apsūdzēts 1991. gada Viļņas asiņaino notikumu komandēšanā un veikšanā. Izskatās, ka aicinājums nodot Iesalnieku Drošības policijas izpētei ir Saskaņas centra priekšvēlēšanu kampaņas pilnīgi nejauša, taču ļoti vērtīga sastāvdaļa, sak, re, cik labi pa rokai gadījās tāds Iesalnieks, kam neveikla izteikšanās ne pirmo reizi sagādā publiskas nepatikšanas, bet mums – tieši otrādi – izdevīgu patikšanu!

Rādās, ka klusēšanas pamatnostādnes visām partijām tomēr nebūs vienādas. Bet, ja SC līderis tomēr iestājas par to, lai politiķi trīs gadus tukši nekulstītu vēsturiskos un etniskos salmus, viņu var tikai atbalstīt. Bail pat iedomāties, cik daudz Latvijas tautas labā paveiks Jānis Urbanovičs, par darbarīku izvēlēdamies klusēšanu.