Atklāti sakot, man ir vienalga, vai jaunradītās partijas līdera Valda Zatlera blakuskrēsls bija tukšs jau sākotnēji vai pilns ar Jaunā viļņa organizatoru Šenkmanu, vai atbrīvots tāpēc, ka Šenkmans aizgāja uz zēnistabu, vai speciāli nolikts, lai kompromata nolūkos tajā «pilnīgi negaidīti» iesēstos Ainārs Šlesers un pēkšņi «ieskrietu fotogrāfs».
Bet abu stalto vīru saruna ir fiksēta fotogrāfijā, kas paliks vēsturē kā 2011. gada 31. jūlija necils notikums, kurš tomēr izsaucis krietnu sabiedrības viļņošanos briestošo Saeimas ārkārtas vēlēšanu sakarā. Proti, sabiedrība viļņojas par to, ka eksprezidents Zatlers, pirms neilga laika pilsoniskā patosā sizdams pie krūtīm, zvērēja, ka ar oligarhiem – vairs nekad un nekādā veidā, nu tapa pieķerts draudzīgi runājam ar vienu no paša nosauktajiem oligarhiem – Aināru Šleseru. Un kur? Ak vai – Jaunā viļņa baļļukā!
Nesen Zatlera kungs, attaisnodams tautas cerības un ilgas, pasūtīja tālāk trīs oligarhus, pēcāk pauzdams: «(..) neiesaistīšos nekāda veida sarunās vai sadarbībā ar Aivaru Lembergu, Aināru Šleseru vai Andri Šķēli un viņiem pietuvinātām personām. Šis lēmums attiecas kā uz priekšvēlēšanu periodu, tā arī uz laiku pēc vēlēšanām. Šie cilvēki ir mērķtiecīgi kavējuši valsts attīstību daudzu gadu garumā, un valsts konstruktīva virzība var sākties tikai brīdī, kad minētās personas vairs netiks uzklausītas un ņemtas vērā.» Daudzi nu sašutuši, sak, kā Zatlers tā varēja – tērzēt ar to personu, kuras dēļ pats pirms tam Saeimu atlaida?
Tomēr gribas mazliet aizstāvēt eksprezidentu. Pilsonis Zatlers, protams, var atļauties nerunāt, ar ko vien vēlas, īpaši ar tiem, kas «kavējuši valsts attīstību daudzu gadu garumā», savukārt politiķim Zatleram – ja vien viņš grib parādīt savu pārliecību un ar tās palīdzību vest sev līdzi plašas tautas masas – vajadzētu iemācīties komunicēt vai ar pašu vellu, nerunājot nemaz par Šleseru vai, dies, pasargā, Lembergu un Šķēli. Tā ka – nevajag tik traki sašust, ieraugot bildi, kurā Šlesers ar Zatleru pārspriež abu partiju – LPP/LC un ZRP – dienišķās problēmas: Zatlera kungs vienkārši trenējās retorikā, lai izšķirošajā vārdu kaujā pieveiktu visus oligarhus kā tādus pundurus.
Pilnīgi nevietā ir arī versijas par plānotu sazvērestību: Šlesera kungs kopā ar Jaunā viļņa rīkotājiem esot izdomājis balvu, sasēdinājis viesus tur, kur vajag, sevi pietuvinājis Zatleram, un – lieta darīta! Nīstā krievu festivāla rīkotāji pasniedz balvu Zatleram un Šleseram, un eksprezidents top apkaunots... Nu nevajag. Tautas cerību partijas līderis pats zina, kādas balvas saņemt un uz kādiem pasākumiem ierasties – viņu nekas nespēj nomelnot, pat ne ikrmaizītes kopā ar krievu šovmeņiem un varbūt pat oligarhiem. Cilvēki Valdim tic, un ticībai – vienalga, tā būtu reliģiska vai politiska – nekādi pierādījumi nav vajadzīgi: pielūgsme mēdz būt tikai iracionāla. Vienīgi racionālismam un pragmatismam piestāv šķirot, ar ko dalīties pēdējā ikrmaizītē un ar ko – ne.
Aplami ir arī aicināt eksprezidentu būt mērķtiecīgam, sak, nākamais pasākums, ko Zatlera kungs integrācijas vārdā varētu kuplināt, ir 9. maija alkoholizētais burziņš Pārdaugavas karātavu kalniņā. Tā runāt, piedodiet, ir muļķīgi: kaut arī minētajā pasākumā jau otro gadu pēc kārtas muzicē eksprezidenta pašnosauktais draugs Ainars Mielavs, tas nenozīmē, ka Zatlers dzied tikpat labi. Tāpēc nevajag riskēt.
Vienīgais, kas nāk prātā, ieraugot eksprezidentu krievu miljonāru saietā, ir viņa klusā vēlme nodrošināties ar atbalstu tuvīnajās vēlēšanās: interesanti, ka Latvijā nesen viesojās krievu miljardieris Pjotrs Avens un tikās ar Zatleru. Vai viņi runāja arī par ZRP finansējumu, par to Zatleram pietuvinātie klusē kā zemi saēdušies. Bet kāpēc gan ZRP finansētājus nemeklēt starp krievu oligarhiem? Skaidrs taču, ka vietējie oligarhi nesteigsies apdāvināt Zatlera partiju... Bet ļaunas mēles melš, ka partijas finansētājus varētu meklēt arī starp Ventspils uzņēmējiem, kas līdz šim finansējuši Vienotību. Nē, nē, tie nemaz nav oligarhi, nepārprotiet. Turklāt ZRP un Vienotība savās politiskajās izpausmēs ir kā viena pāra cimdi, tālab, ja ventspilnieku (neoligarhu!) finansējums mainīs tecējumu un nonāks ZRP kasē, būs tikai loģiski.
Piekasīgi ļautiņi arī spriež, ka nav ko Zatleram vazāties pa visādiem šaubīgiem pasākumiem, jo viņš taču nāk pie tautas ar visaugstākajiem godīguma un dvēseliskās tīrības uzstādījumiem, bet visādi jaunie viļņi var tikai nošmulēt viņa partijas sniegbaltos spārnus. Bet vēl knauzerīgāki vēlētāji atļaujas aizrādīt, ka Zatlers nekur nenāk, jo viņš jau ir šodienas politiskās vides sastāvdaļa – ar visiem tai piemītošiem untumiem, skeletiem skapī un juceklīgumu solījumos. To parāda «nejaušā epizode» ar Šleseru, kurš, kā teica eksprezidenta runassieva Daiga Holma, esot apsēdies «ne savā vietā».
Tā jau dzīvē notiek: viens uz brīdi iesēžas ne savā vietā, otrs – uz četriem gadiem, vēl kāds – uz astoņiem. Sēdēšanas ilgums atkarīgs no tā, kā salikti krēsli, cik plats ir paša dibens un kādu izveicību tas spēj parādīt, veicot sarežģītus ekvilibristikas vingrinājumus, kad nestabilā stāvoklī, piemēram, Saeimas ārkārtas vēlēšanās, jāsaglabā ķermeņa līdzsvars. Bet kā tu, cilvēks, saglabāsi to līdzsvaru, ja tevi aplenc ne tikai pašmāju, bet arī ārzemju oligarhi?!