Ja valdības jaunā deklarācija tiktu pašaizliedzīgi pildīta, Latvija sāktu dzīvot materiālā pārticībā, biedriskā draudzībā un tālredzīgā gudrībā jau tuvāko trīs gadu laikā. Ja visu nozaru un virzienu valstiskie vadītāji pildītu deklarāciju, ko nule viņi, pie varas nonākuši, parakstīja, laime iestātos neatgriezeniski un Latvijas pateicīgie iedzīvotāji šo valdību uz rokām ienestu nākamajā valdīšanas posmā, proti, pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Tas notiktu tādā gadījumā, ja skaistos un pareizos vārdos uzrakstīto Valda Dombrovska valdības deklarāciju būtu iespējams izpildīt.
Cepuri nost un kāju virsū tiem ekspertiem un topošās valdības titāniem, kas sacerēja deklarāciju, kuras nosaukums ir Gribējām, kā labāk. Neko jau nevar pārmest, var vienīgi uzslavēt teikumu gludmi un domu vijumu, kāds jaušams vien izsmalcinātu literātu valodas pērļojumos. Neviens un nekad nevarēs iebilst pret deklarācijas autoru solījumiem, ka viņi, teiksim, nodrošinās «vienādu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un vienlīdzīgu darba samaksu par vienādu veselības aprūpes pakalpojumu neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja».
Un kuram gan ienāks prātā protestēt, piemēram, pret to, ka valdība nodrošinās «cilvēkresursu attīstības programmu medicīnā, veicinot speciālistu palikšanu Latvijā». Tiešām, kurš gan gribēs, lai viņa dakteris aizbrauc uz kādu Anglijas klīniku, jo tur, lūk, vairāk maksā? Tagad skaidrs, ka Latvijā speciālistiem tiks nodrošināta konkurētspējīga alga, tāpēc neviens – ne dakteris, ne sēņu pārzinis, ne trauku attaukošanas operators – vairs negribēs pat skatīties uz kaut kādu tur angliju un vāciju pusi. Tāpēc tikai loģiskas ir valdības deklarācijas optimistiskās fanfaras par to, ka tā stiprinās «ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu saites ar dzimteni», bet, sadarbojoties ar pasaules latviešu organizācijām, stiprinās un sekmēs «globāla Latvijas valsts piederīgo tīkla izveidi, lai nostiprinātu latvisko identitāti un sekmētu viņu atgriešanos dzimtenē».
Tāda valstiska «nostiprināšana un sekmēšana» nerādījās sapņos pat Sandrai Sondorei-Kukulei, kas drosmīgi devās ceļā, lai sasauktu mājās tautiešus. Protams, arī toreiz – pirms pāris trim gadiem – prezidenta Zatlera padomniece Kukules kundze, lai apzinātu tautiešus un aicinātu tos atpakaļ uz Latviju, vispasaules ekspedīcijā devās kopā ar radiem un draugiem par valsts naudu (88 tūkstoši latu) nopirktos džipos. Neviens tautietis, pateicoties Sandrai, mājās neatgriezās, taču ir visas iespējas to labot, ja valdības deklarācija to paredz.
Deklarācijā ir vēl milzum daudz citu labu lietu, ierosmju un solījumu. Un tikai nenovīdīgiem cilvēkiem var ienākt prātā, ka solījums, piemēram, radīt «stimulus pašvaldībām veidot pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi savā teritorijā un piesaistīt investīcijas» ir tikai tukšvārdība. Tikai nelabvēlis var domāt, ka to visu varēja darīt jau pērn, aizpērn un pirms četriem gadiem. Tikai niekkalbis spēj pārmest, ka deklarācijā bez laika kontroles un bez vīzijas par finansējuma iespējām tiek solīts, ka «nodrošināsim, izstrādāsim, piedāvāsim, radīsim un palielināsim».
Ne tikai mērķu stingrība un soļu platums ir raksturīgs šai valdībai un tās deklarācijai. Tā ir arī aizkustinoši uzmanīga pret jauno paaudzi. Lūk, lasu: «Nodrošināsim priekšnoteikumus, lai katrs bērns var apgūt (..) daudzpusīgu kultūras pieredzi, IT kompetences, saziņas un sadarbības prasmes, radošumu veicinošas iemaņas, kritisko domāšanu, finanšu pratību un uzņēmējspēju, kā arī pilsonisko apziņu un prasmes.» Solījumi ceļ spārnos, taču – vai valdības intelektuāļi nevarētu paskaidrot, ko nozīmē «radošumu veicinošas iemaņas», «finanšu pratība un uzņēmējspēja»? Un kā audzināšanas lietpratēji grasās nodrošināt, lai bērns apgūst «pilsonisko apziņu un prasmes»?
Sacerējums ar nosaukumu Gribējām, kā labāk kār-tējo reizi gatavs pārtapt daudzsološajā turpinājumā Sanāca, kā vienmēr. Un kārtējo reizi ierodas šis uzbāzīgais jautājums: kāpēc vispār jāveido šāda deklarācija? Lai pabarotu savu ilūziju ēdelīgo sunīti, kas saviem saimniekiem nemitīgi pieprasa: esiet vareni, darbīgi, par tautu rūpi nesoši? Vai tāpēc? Var taču iztikt ar vienkāršu teikumu, ko sapratīs visi. Piemēram, ar tādu: darīsim, ko varēsim, padomāsim vispirms par sevi, bet, ja paliks laiks un vēlēšanās, – mazliet arī par jums. Vismaz nebūs jāizliekas, barojot to mazo rīmu.