Elita Veidemane / Viedokļi

2007. gadā bijušais Jūrmalas domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis kādā intervijā atzinās: «Esmu rakstiski vairākkārt iesniedzis savus priekšlikumus saistībā ar Jūrmalas attīstības plāna grozījumiem. Atbildes nav.

"Visi uz referendumu!" aicināja Latvijas Tautas frontes (LTF) runasvīri, tautas kustībai lojālie mediji un aktīvākie tautfrontieši. Kaut gan tas nebija juridiski nodēvēts par referendumu – tā bija iedzīvotāju aptauja, tik un tā šis 1991. gada 3. marta notikums bija ļoti svarīgs Latvijai.

"Visi uz referendumu!" aicināja Latvijas Tautas frontes (LTF) runasvīri, tautas kustībai lojālie mediji un aktīvākie tautfrontieši. Kaut gan tas nebija juridiski nodēvēts par referendumu – tā bija iedzīvotāju aptauja, tik un tā šis 1991. gada 3. marta notikums bija ļoti svarīgs Latvijai. Nupat bija beidzies barikāžu janvāris, un psiholoģiski smagais zaudējumu un uzvaru laiks bija manāmi iztukšojis cilvēkus, kuri savas emocijas atstāja Doma laukumā, pie Ministru Padomes, pie Latvijas Televīzijas...

"Lipīgas runas," teica Jaunā laika (JL) biedrs Andris Vītols, raksturodams pirms tam izskanējušās uzstāšanās, ko sestdien notikušajā minētās partijas kopsapulcē demonstrēja Saeimas spīkere un Jaunā laika priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un premjers Valdis Dombrovskis (JL).

"Nav manā stilā rupji lamāties, bet Latvenergo un Ekonomikas ministrijas spices vīru izdarības ir tādas, ka vēl nemaz nav izdomāti vārdi, kurus viņi būtu pelnījuši," vēstulē redakcijai sašutumu pauž slavenais puķu audzētājs, valsts emeritētais zinātnieks Aldonis Vēriņš.

Ceturtdien ir svētki. Laikam jau bez zemeņu kūkām un estrādes māksliniekiem. Varbūt vienīgi ar pistolēm un citiem ieročiem pamīšus apdāvināsies: tā, piemēram, aizsardzības Pabriks uz Ministru kabinetu atstieps ieeļļotu šmeiseri, ko saņems ārlietu Kristovskis, Dombrovskis uzdāvinās iekšlietu Mūrniecei koka revolveri, bet veselības Bārzdiņš noteikti sarūpēs kādu šļirci, ar ko publiski izskalot aizsērējušās ausis gan sev, gan citiem valdības nedzirdīšiem, kuri nu galīgi nemaz nedzird rūgšanas procesus, kas arvien skaļāk burzguļo Latvijas cilvēkos.

"Viņiem katru dienu vajag uzdot pa jautājumam. Pa elementāram, vienkāršam jautājumam. Varbūt tad no atbildēm mēs uzzinātu, kas viņus uztrauc," līdz baltkvēlei aizkaitināts par varnešu vienaldzību, ierosina kāds uzņēmējs.

"Viņi ir nelieši," taisns kā zirga loks ir Saskaņas centra (SC) līderis Jānis Urbanovičs, kad viņš vērtē Visu Latvijai!/TB/LNNK deputātus, kuri, piepalīdzot diviem tautas kalpiem no Vienotības, iesnieguši Saeimas prezidijā lēmumprojektu par Valērija Kravcova (SC) izslēgšanu no Saeimas sastāva.

Televīzija nav izņēmums. Proti, arī tas, ko redzam tālrādes dažādajos kanālos, ir pakļauts vispārējam haosam, kas valda valstī. Pie tā jau pierasts. Esam arīdzan pieraduši pie tā, ka TV kanāli naudas un ideju trūkuma apstākļos atgremo paši sevi, un tas šķiet tik dabiski, ka nerada vairs nekādus jautājumus.

"Esmu vīlies neatkarības atgūšanā," apgalvo 46% aptaujāto. Kaut arī iespējamā atbilde ir neveikla un diez vai respondenti ir gribējuši atsaukties tieši tādā toņkārtā, tā tomēr šķiet vistuvākā valdošajam noskaņojumam, kas kā smaga, slapja sega gulstas pāri ziemīgajai Latvijai.

"Jebkura cita partija tagad arī var veidot savu sabiedrisko komiteju," komentējot Saeimas priekšsēdētājas un Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas aktivitātes pagājušajā nedēļā, teica sociologs Aigars Freimanis.

"Nepatīkami, ka jūrmalnieki atkal izskatīsies pēc muļķiem," sarunas beigās secina Zigurds Starks, Jūrmalas domes deputāts. Līdzināšanās Muļķu zemes pavalstniekiem gan draud tikai deputātu korpusam, jo pērnā gada beigās viņi nodeva pilsētnieku apspriešanai Jūrmalas pilsētas teritorijas plānojumu turpmākajiem divpadsmit gadiem.

Pirms divdesmit gadiem, 13. janvāra agrā rītā, Latvija uzzināja, ka tikko Viļņā notikusi asiņaina izrēķināšanās: mēģinot gāzt Lietuvas likumīgo varu, padomju karaspēka īpašās vienības ieņēma Viļņas televīzijas torni un Televīzijas un radio komiteju, un šajā naktī no lodēm un zem tanku kāpurķēdēm gāja bojā 14 neapbruņoti cilvēki un vairāk nekā simt tika ievainoti. Ceturksni pirms pieciem no rīta Latvijas Radio izskanēja Daiņa Īvāna aicinājums pulcēties Augstākās Padomes un citu stratēģiski svarīgi objektu aizstāvībai. Tobrīd vēl neviens nebija pieminējis vārdu barikādes.

Tīrs un apskaidrots jaunajā gadā ienācis Dzintars Zaķis, Vienotības filiāles – Jaunā laika – biedrs un draugs, Saeimas frakcijas vadītājs. Arī domas tādas gaišas un baltas, gluži kā krietnā pirtī izmiekšķētas.

Gaismas pilij tūdaļ uzlikšot metāla cepuri. Tā raksta mediji. Kultūras ministrijas amatpersonas līksmos, mediji līdzi ar tām. Grūti pateikt, vai lauku bibliotēkas vienīgā darbiniece, kas ir direktore, bibliotekāre un apkopēja vienlaikus, virtuāli dies kopā ar lielajām amatpersonām.

"Gan jau jūsu vietā atradīsies citi latvieši, kas būs gatavi mums stāstīt par jauniešu noskaņojumiem," čaukstēja uz redakciju atnākušais pusmūža čekistēns, ar rādītājpirkstu dusmīgi un bezpalīdzīgi bungodams pa rakstāmgaldu, jo saprata, ka šīs avīzes redakcijā, šķiet, nekāda aršana nebūs: viņš neatrada dzirdīgas ausis un saprotošu pretimnākšanu.

Ak,ko nu mēs varam. Labāk jau pastāvēsim pie ratiem, kamēr zirgs lasa avīzi, jo mazums, kas var notikt. Var vēl iespert, nedod, die"s. Un vai tad mums grūti zirgam panākt pretim? Maigi nogaidoša, pat izpratnes pilna ir latvieša pozīcija visos gadījumos, kad viņam ierāda vietu – vai nu pie ratiem, vai nu pie parašas, zeku valodā runājot. Mentalitāte, kā smejies.

"Viņam jāizskata liela čupa ar dokumentiem," Vera Griņova, Saeimas deputāta Valērija Kravcova (Saskaņas centrs) palīdze, atgaiņājas no žurnālistiem, kas cenšas noskaidrot, kā viņš ieguvis Latvijas Republikas pilsonību, nemācēdams latviešu valodu. Tas, ka Kravcovam ir čupa, uz kuras viņš ikdienā tup, tomēr nenozīmē, ka viņš no tās nevarētu vairāk vai mazāk cēli nošļūkt, lai atbildētu uz vēlētāju (un žurnālisti arī tādi ir) jautājumiem – kā jau pieklājas kārtīgam tautas kalpam.

"Neesmu sastāvējis nevienā partijā," īpatnējā latviešu valodā uz deputāta jautājumu par partijisko piederību atbildēja Jūrmalas domes sabiedrisko attiecību nodaļas topošais vadītājs Reinholds Pelše.

"Šajā dienā Lāčplēsis iegrūda Daugavā Melno bruņinieku," viena no atbildēm, kas atradās vistuvāk vēsturiskajai patiesībai, nāca no kāda latviešu jaunekļa, kurš minēja 11. novembra nozīmi Latvijas notikumu kartē. Līdzīgas atbildes nāca no citiem aptaujātajiem. Kā ikkatru gadu – arī šoruden mediji ar tradicionālu skepsi jautāja nejauši satiktiem cilvēkiem: ko tad svinam 11. novembrī?

"Ziniet, mans līdzšinējais atalgojums pēdējos gadus ir bijis vismaz divreiz lielāks," tālrādē sūkstījās apvienības TB/LNNK biedrs Emīls Jakrins, stāstīdams par jaunajiem algotajiem pienākumiem Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), kur, darbojoties valdē, viņam turpmāk nāksies mēnesī saņemt kaut kādus absolūti nožēlojamus 2000 latus, turklāt pirms nodokļu nomaksas. Viņu šajā vidēji dāsni apmaksātajā amatā dienu pirms došanās atpūtā iekārtoja bijušais satiksmes ministrs – Jakrina partijas biedrs Kaspars Gerhards. Vai tas nebija klaji bezkaunīgs protekcionisma paraugs? "Nekādā veidā, es šādā veidā to neredzu," kā auns no jauniem vārtiem vairījās Jakrins.

"Kārlis Ulmanis bija visīstākais kolaborants. Tikai tagad viņš uztaisīts par varoni," teic viens no Saskaņas centra (SC) līderiem Sergejs Dolgopolovs, kad runājam par SC kategorisko nevēlēšanos atzīt Latvijas okupācijas sākumu 1940. gada 17. jūnijā. Atzīšanas gadījumā nāktos teju pusi no Latvijas iedzīvotājiem vainot kolaborācijā, proti, sadarbībā ar okupācijas, respektīvi, padomju, varu – tā domā Dolgopolova kungs. Lai no tā izvairītos, viņaprāt, jāatsakās no jēdziena "okupācija", tā vietā izmantojot aneksiju vai inkorporāciju, jo "šī situācija nav acīm redzama un līdz galam noskaidrota".