"Lipīgas runas," teica Jaunā laika (JL) biedrs Andris Vītols, raksturodams pirms tam izskanējušās uzstāšanās, ko sestdien notikušajā minētās partijas kopsapulcē demonstrēja Saeimas spīkere un Jaunā laika priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un premjers Valdis Dombrovskis (JL).
Uzrunādams partijas spici, Vītola kungs no tribīnes atļāvās izpaust arī kaut ko jaunlaicietim nepiemērotu: "Jūs teicāt, ka būs jāsavelk josta, bet neteicāt, ka ap kaklu." Laimīgie jaunlaiku sapulces dalībnieki, kas grima Āboltiņas un Dombrovska radītajā pašapmierinātības nirvānā, pēc šādiem tekstiem nepatikā saknosījās: kāds nekauņa! Un kurš viņam vispār ir ļāvis izteikties?!
Tiešām, Vītols iztraucēja jauko tērzēšanu kopsapulcē, kas iemidzināja tiktāl, ka ikvienam, klausoties savstarpējās uzslavas, kļuva skaidrs, ka mēs dzīvojam labklājības pārņemtā valstī, kur visi laimē dej un dzied, kur nav vietas trūkumam un nedrošībai un kuras neticamo plauksmi ir nodrošinājusi partiju apvienība Vienotība, kuras galvenā sastāvdaļa, protams, ir Jaunais laiks. Bet, lai plauksme un augsme būtu neapturama, vajag turēt vēlētājiem doto solījumu un partiju apvienību padarīt par vienotu partiju.
Šo optimismu kultivēja Solvita Āboltiņa, kuras runā drūzmējās apzīmējumi "rīcībspējīga partija", "godīga, tiesiska, profesionāla politika", "politiskais kurss – vērtības un principi" utt. Tas viss bez šaubām par Jauno laiku. Izrādījās, ka šo partiju ir virzījusi "nerimtīga dziņa būt labākiem", jaunlaiciešiem ir sveši "kompromisi ar sirdsapziņu", turklāt "sabiedrība mums uzticas". Pašglaimošanas cepurīti uzlika premjera Dombrovska apgalvojums, ka "ekonomiskā situācija liecina – esam uz pareizā ceļa", bet par pašu galveno šajā valstiskajā un sociālajā šļurā Dombrovskis uzskatīja "dotā vārda turēšanu".
"Dotais vārds" acīmredzot bija triju Vienotībā ietilpstošo partiju pašlikvidēšanās un vienota "moderna spēka" veidošana, jo, kā bilda Dombrovskis, "mērķis ir Latvija un tās intereses". Par citiem "dotajiem vārdiem" un solījumiem premjers bija piemirsis. Bet ir jau arī saprotams: tie ir sīkumi, salīdzinot ar to, ka visa tauta gaidīt gaida tikai šo lielo apsolījumu: Vienotības pārtapšanu par vienotu partiju. Kā var nesolīt? – savulaik kristālskaidrā vientiesībā pauda Jaunā laika tēvs Einars Repše. Kaut arī tēva gars kopsapulci neaplaimoja, uzstādījumi palika, un jaunlaicieši, aizgrābtībā klausīdamies spices runās, tikpat pacilāti nobalsoja par Jaunā laika likvidēšanu. Jo bija apsolīts, ka tā būs labāk.
Bet par Jaunā laika izzudumu nav vērts gauži skumt. Drīzāk vajadzētu brīnīties par hipertrofēto pašpietiekamību, ar kuru sirgst nu jau likvidētās dižpartijas locekļi. Apbrīnojami, bet kopsapulcē neviens – neviens! – nepieminēja (nezināja?) Latvijas katastrofālo ekonomisko situāciju, biedējošo bezdarbu, izbraukušo iedzīvotāju tūkstošus, nodokļu un cenu kāpuma graujošo iespaidu uz valstī vēl palikušajiem cilvēkiem. Taču pirms vēlēšanām Vienotības programmā tika solīts: "Darbs katram. Attīstīt ražošanu un pakalpojumus visā Latvijā. Četros gados ieguldīt trīs miljardus latu, lai izveidotu vismaz vienu ražotni katrā novadā. Īpaša uzmanība attīstībai ārpus Rīgas." Kas tas ir – prasti meli vai tradicionālie Vienotības solījumi, kas nekad netiek pildīti?
Pirms kāda laika, tērzējot par 50 miljonu latu konsolidāciju, finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) solīja, ka nodokļus līdz 2014. gadam – vot, zobu dodu ķīlā! – nepaaugstinās. Nepagāja ne divas nedēļas, un – kliukt! – valdība draudzīgi nobalsoja par akcīzes nodokļa paaugstināšanu alkoholam, cigaretēm un degvielai, kā arī par PVN paaugstināšanu dabasgāzei. Bet pirms vēlēšanām Vienotība, ai, kā solīja, ka nākamā gada budžeta konsolidācija lielākoties tikšot panākta uz izdevumu samazināšanas, nevis nodokļu paaugstināšanas rēķina. Vilka kungs tikai paraustīja plecus, sak, esot bijusi nepareiza komunikācija un viņa vadītie gudrinieki Finanšu ministrijā balstījušies "uz kaut kādiem ieteikumiem, kur nebija konkrēti pārbaudīts, cik tad lielus ietaupījumus var atrast".
Kad ekonomikas speciālisti (nē, ne Artis Kampars) brīdina nodokļu paaugstināšanas fanus, ka šī darbība sildīs nevis ekonomiku, bet gan ēnu ekonomiku, valdības dižvīri aizkorķē ausis un bliež tālāk savu "konsolidāciju". Kad iedzīvotāji jau sagumst zem nodokļu, nodevu un tarifu sloga, valdības pīlīšpūtēji ierunājas par to, ka pensionēšanās vecums varētu sasniegt 70 gadu. Bet ir daudz radikālāks un līdz ar to efektīvāks priekšlikums: atcelt pensijas vispār, proti, strādāt līdz zārciņam. Valsts budžetā ietaupīsies simtiem miljonu latu, un finanšu ministram vairs galva nesāpēs, bet Vienotība varēs triumfāli raportēt saviem saimniekiem – starptautiskajiem aizdevējiem –, ka valsts sekmīgi izbeigusies, jo ļautiņu tajā vairs nav: vieni aizbraukuši uz īrijām un vācijām, otri – pārcēlušies uz mūža mājām, trešie – brīvprātīgi pieteikušies trako mājā. "Esam uz pareizā ceļa," līdzsvaroti piebildīs Dombrovskis.
Bet par to visu Jaunā laika kopsapulcē neviens nerunāja. Nebūtu vērts pievērst uzmanību šādiem tukšmuldēšanas saietiem, ja vien tas pats pašapmierināti lipīgais stiliņš nepiemistu arī Vienotības valdībai. It kā visas konfektes jau apēstas, papīrīši izlaizīti, bet traki gribas vēl kādu bombongu, tāpēc nākas solīt gudri un lipīgi. Varbūt vēl kāds pielīp kā tāda dulla muša.