«Piedrāžam prezidentu!» spalgi iesaucās kāds pusaudzis, kad pa Saeimas durvīm nule iznākušais jaunievēlētais valsts vadītājs Andris Bērziņš, mulsi smaidīdams, mēģināja izspraukties cauri satracinātajam pūlim.
Pusaudža balss iekusa vispārējā kliedzienu korī, kas nu skandēja: «Ieliktenis! Ieliktenis!» Bērziņš kaut ko mēģināja teikt, kādu uzrunāt, ar kādu sasveicināties. «Ko tu bāzies mums virsū ar saviem miesassargiem?!» ar elkoņiem pieairējies tuvāk tautas ienaidniekam nr. 1, nicīgi izspļāva kāds enerģisks vīrs. «Mums arī vajag lielu pensiju!» savu sāpi jaunievēlētajam prezidentam sejā iekliedza sirma kundze. «Oligarhu pakalpiņš, ko tu no viņa gribi,» secinājumu izdarīja viņas cīņu biedre, tā pielikdama punktu neauglīgi vienpusīgajai diskusijai.
Draudzības un cieņas apliecinājumi, ievēlot kārtējo Latvijas Valsts prezidentu, vairs nav nekas jauns: pirms četriem gadiem pūlis ar lamām un spļaudīšanos sagaidīja no Saeimas izejam nule ievēlēto Valdi Zatleru, drosmīgi saukājot viņu par «aplokšņu prezidentu». Vēlāk klāt nāca arī zoodārza birka, un interneta vide vārījās kā elles katls. Zatleram vajadzēja ļoti ilgi un pacietīgi būt par prezidentu, veikt vingrinājumus etiķetes mākslā un prezentēt valsti, lai spļaudītāji rimtos. Taču nevar apgalvot, ka četru gadu laikā tautas mīlestība būtu augusi tik strauji un neapturami, ka visi piekabinātie goda nosaukumi līdz 28. maijam būtu aizmirsušies. Un vajadzēja spert tiešām drosmīgu soli – rosināt atlaist Saeimu –, lai Valdis Zatlers vienā mirklī kļūtu par tautas vadzvaigzni.
Atšķirībā no Zatlera gadījuma vēl gluži svaigais Bērziņa gadījums apaudzis ar jauniem viedokļa izteikšanas veidiem: protams, ir žultainas komentēšanas iespējas internetā, taču būtiskāk prezentējas sociālie tīkli, kuros aktīvi izskan aicinājumi uz konkrētu darbību. «Visi ejam uz pili!» vai «Tiekamies pulksten astoņos pie Saeimas!» – aicina anonīmie organizatori. Un ne tikai anonīmie: tā, piemēram, trešdien Viesturs Dūle aicina uz Oligarhu kapusvētkiem, kur, dedzinot salmu lelles un ēdot maizītes a la oligarhs, visi atvadīšoties ne tikai no oligarhiem sevī, bet arī no oligarhiem dzīvē. Tāds jauneklīgs hepenings, kam ar reālo situāciju gan nav nekāda sakara. Toties visiem ir skaidrs, ka visās mūsu valstiskajās un personiskajās nelaimēs ir vainojami trīs oligarhi, tieši viņi, šie sasodītie bagātnieki, shēmotāji un ofšoru klienti, pie kuriem nu ir pieskaitīts arī viņu «ieliktenis Bērziņš». Ir jāpateicas pēkšņajai dievišķajai atklāsmei, kas parādījusi mums īstos valsts sabrukuma vaininiekus, jo tad, kad viņi būs iemesti dziļās jo dziļās aizmirstības aizās, kur viņus saplosīs zobenzobu tīģeri, mums sāksies zelta laikmets, kas turpināsies ja ne līdz nākamajai Saeimas atlaišanai, tad vismaz mūžīgi.
Bet, ja runājam nopietni, brīnišķīgās sajūtas, kas radušās, prezidentam Zatleram pasūtot ganos 10. Saeimu ar visiem tās meliem un divkosību, neliedz mums saskatīt patiesos šīs politiskās krīzes vaininiekus – visus, kas gadu gadiem bijuši pie varas, tos, kuri uzskatīja, ka viņiem dotā vara ir piečuks, kas jāiztērē tā, kā viņiem pašiem to gribas, tos, kuriem nav nekādu domu par tautu un valsti, ir vien slimīgs mirdzums acīs – ko un kā sabīdīt, kā apjāt vientiešus, kurus mēdz saukt arī par vēlētājiem. Galvenie krīzes vaininieki ir Vienotība ar savu neprātīgo, neracionālo, uz aplamībām un liekulību balstīto ideoloģiju, kas zirnekļveidīgi cauraudusi valsts pārvaldi un ekonomiku. Lai arī cik paštaisni un aroganti būtu šīs politikas nesēji, viņi tomēr saprot, ka ziepju katls ir savārīts tik biezs, ka jāglābj, kas vēl glābjams. Tāpēc jāsteidz izmantot Valda Zatlera slavas mirkļus, kurus var iekļaut nākamo vēlēšanu listē... Nāc, Valdi, pie mums! – aicina Vienotība. Jo labi zina, ka bez Valda Zatlera viņu spēle ir zaudēta. Arī debates pirms prezidenta vēlēšanām bija liekulības paraugdemonstrējums: ne jau oponentus vienotībnieki mēģināja pārliecināt – balsojiet par Valdi Zatleru!, bet gan pūli ārpusē – balsojiet Saeimas vēlēšanās par mums, jo mēs esam par Valdi Zatleru!
Nedomāju, ka prezidents Zatlers būtu tik labticīgs, ka uzķertos uz Vienotības cukurotajiem āķiem. Un nedomāju arī, ka viņš gandarījumā berzētu rokas, dzirdot, kā viņa pēcteci Andri Bērziņu, kurš kā prezidents vēl nav izdarījis neko – ne labu, ne aplamu –, noniecina Vienotības cilvēki un nozākā pūlis, kuru, spēlējot uz tautas sāpēm un izmisumu, uzkacina vienīgās patiesības paudēja Delna. Valda Zatlera smalkjūtība, par laimi, ir spēcīgāka par pūļa lamāšanos. To pierādīja arī viņa stoiskais miers, kad pirms četriem gadiem viņam pie Saeimas nama vajadzēja spraukties cauri trakojošajam pūlim. Tieši tāpēc viņš itin labi varētu saprast Andra Bērziņa izjūtas 2. jūnija pēcpusdienā.
Pagaidīsim. Patiešām – pagaidīsim. Ar šo aicinājumu nav vērts uzrunāt klaigātājus, kuri dzird tikai sevi vien un atšķirīgu viedokļu paudējus dēvē par nodevējiem. Tas ir aicinājums tiem, kuru ikdienas ēdienkarte nesastāv no oligarhiem brokastīs un no prezidentiem – vakariņās. Pagaidīsim, novērtēsim Andra Bērziņa darbu. Un beidzot novērtēsim arī paši sevi: kāds talants latvju tautā ir spēcīgāks – filigrāni iebāzt vircas bedrē kādu savu līdzgaitnieku vai tomēr vienoties pozitīvām pārmaiņām?