"Visi uz referendumu!" aicināja Latvijas Tautas frontes (LTF) runasvīri, tautas kustībai lojālie mediji un aktīvākie tautfrontieši. Kaut gan tas nebija juridiski nodēvēts par referendumu – tā bija iedzīvotāju aptauja, tik un tā šis 1991. gada 3. marta notikums bija ļoti svarīgs Latvijai. Nupat bija beidzies barikāžu janvāris, un psiholoģiski smagais zaudējumu un uzvaru laiks bija manāmi iztukšojis cilvēkus, kuri savas emocijas atstāja Doma laukumā, pie Ministru Padomes, pie Latvijas Televīzijas...
1991. gada janvārī PSRS vadība, juzdama nenovēršamo impērijas galu, tomēr izprātoja agoniju pagarināt: tika nolemts, ka represīvajām metodēm (Viļņas traģēdija 13. janvārī, uzbrukums Latvijas Iekšlietu ministrijai 20. janvārī utt.) jāpievieno arī kāds ideoloģiski politisks pasākums, proti, referendums par PSRS saglabāšanu, kas notiktu 17. martā. Latvijas Republikas Augstākā Padome nolēma apsteigt PSRS organizēto referendumu, jo pilnībā ignorēt to nevarēja, – iepriekšējā gadā Neatkarības deklarāciju pasludinājušās Latvijas Republikas attiecības ar PSRS bija sarežģītas, līdz galam neatrisinātas, un izlikties, ka 17. marta referendums uz Latviju neattiecas, nevienam nebija dūšas.
Tāpēc 1991. gada 12. februārī Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un prezidija sekretārs Imants Daudišs parakstīja lēmumu par Latvijas iedzīvotāju aptaujas rīkošanu. Aptaujas jautājums "Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?", protams, bija riskants, jo nevarēja gūt simtprocentīgu pārliecību, ka Latvijas iedzīvotāji lielākoties balsos par vēlmi dzīvot neatkarīgā Latvijā.
Savukārt 13. janvārī Tallinā Anatolijs Gorbunovs un Boriss Jeļcins parakstīja LR un KPFSR līgumu Par starpvalstu attiecību pamatiem. Viens no līguma punktiem noteica, ka abas puses "uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un KPFSR teritorijā un ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai". Pret to krasi iebilda Pilsoņu komiteju izpildinstitūcija – Latvijas Komiteja. Tā paziņoja, ka šis līgums ir pretrunā Latvijas pilsoņu interesēm, jo, slēdzot līgumu, netiek ņemts vērā, ka Padomju Savienība Latviju okupēja, anektēja un kolonizēja, tāpēc pilsonības jautājuma regulēšana starpvalstu līgumā faktiski ir iejaukšanās LR iekšējās lietās. Tā bija patiesība, taču Gorbunovs, Augstākās Padomes atbalstīts, acīmredzami mēģināja nomierināt situāciju ar līdzekļiem, kas viņam bija diplomātiski un politiski pieņemami.
Savukārt Latvijas Komiteja 19. janvārī bargi uzklupa barikādēm, nosaucot tās par karnevālu un aicinot taupīt dzīvības nākotnes Latvijai. Zīmīgs bija Latvijas Komitejas tā brīža atzinums: "Piešķirt masveidā pilsonību tādiem ļaudīm, kas ir sveši un naidīgi latviešu tautai, zemei un kultūrai, ir tas pats, kas atdot viņiem daļu mūsu zemes." Arī taisnība. Ar vienu piebildi: pilsonību neviens – vismaz toreiz – netaisījās nevienam dāvināt.
Latvijas 3. marta aptaujā piedalījās 87,56% iedzīvotāju. Demokrātiskai un valstiski neatkarīgai Latvijai jāvārdu deva 73,68% balsojušo. Pret balsoja gandrīz 25%. Lietuvā 9. februārī analogā aptaujā piedalījās 84,74% iedzīvotāju, no kuriem par neatkarīgu valsti iestājās 90,47% balsojušo, pret bija tikai 6,56%. Ja ņem vērā, ka Lietuvā tolaik bija tikai kādi 20% mazākumtautību iedzīvotāju, bet Latvijā – aptuveni 50%, tas nozīmē, ka Latvijā bija viszemākais neatkarīgas valsts atbalstītāju īpatsvars, un to veicināja tieši etniskā faktora klātbūtne. Iespējams, tieši tādēļ Latvijas politiskajām partijām, kas vēlāk atvasinājās no LTF un LNNK, bija manāmi stingrāka nostāja Latvijas pilsonības piešķiršanas jautājumos.
Etniskais faktors iedarbojās gan toreiz, gan tagad. Savādi, bet joprojām dominējošs ir viedoklis, ka vairākums etnisko minoritāšu atbalstīja Latvijas neatkarību. Šim viedoklim nereti noticējuši arī paši cittautieši, bieži vien izsakoties, ka, lūk, "mēs jūs atbalstījām, bet jūs mūs uzmetāt". Uzmetiena saturs: pilsonības neuzdāvināšana.
No kurienes maldi, ka lielākā daļa etnisko minoritāšu ir atbalstījušas Latvijas neatkarības atgūšanu? Socioloģiskās aptaujas, kas notika 1991. gadā, liecināja, ka tikai 1% latviešu, proti, tādu, kas par savu dzimto uzrādīja krievu valodu, balsoja pret Latvijas neatkarību. Savukārt no cittautiešiem bija 45%, kas balsoja pret neatkarību. To apstiprina arī vēsturnieks Edvīns Šnore, kurš veicis pētījumu ar nosaukumu Latvijas teritorijā esošo PSRS kolonistu loma valsts neatkarības atjaunošanā 1989.–1991. gads. Mīti un realitāte. Viņš uzskata, ka par Latvijas neatkarību balsoja vien 20% no Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo skaita, aptuveni 400 000 krieviski runājošo iedzīvotāju balsojot pret to. Šnore domā, ka mītu par krievvalodīgo atbalstu Latvijas neatkarībai radījuši paši tautfrontieši, lai iegūtu Borisa Jeļcina, kā arī pasaules atbalstu, lai de facto atjaunotu valsti.
It kā sagaidīdams 3. marta referenduma divdesmitgadi, par Latvijas nepilsoņu tiesībām ANO Cilvēktiesību padomes sesijā Šveicē balstiņu padeva Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, klāstīdams: tas, ka Latvijā un Igaunijā dzīvojošie daudzie krievvalodīgie nevar iegūt pilsonību, esot apkaunojoši, turklāt tā esot rasu diskriminācija.
Taču apgalvojums, ka krievvalodīgie "nevar iegūt pilsonību", ir tikpat melīgs, cik aplams, jo pilsonību Latvijā diemžēl met pakaļ visiem, kam nav slinkums to savākt. Lavrova kungs laikam nezina, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo, kas nav pilsoņi, nevēlas iegūt mūsu valsts pilsonību, un kāpēc gan lai viņi to vēlētos? Un kāpēc lai mums tas būtu vajadzīgs? Integrācijai, kas tagad pastumta zem Kultūras ministrijas?
Pagaidām svarīgāka šķiet Latvijas reakcija uz kārtējiem Krievijas murgiem. Mūsu ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis bija vienkārši "izbrīnīts" par Lavrova izteikumiem nepilsoņu sakarā. Savukārt Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, nule viesodamies Latvijā, atgādināja, ka pilsonība nav cilvēktiesību jautājums, bet "attiecībā uz cilvēktiesībām kritiķiem vajadzētu paskatīties pašiem uz sevi". "Mūsu valstīs prasība pilsonības iegūšanai ir kaut minimālas valsts valodas zināšanas. (..) Un cilvēkiem ir jāiemācās to valstu valoda, kur viņi dzīvo. Taču dažās valstīs ir vienalga, vai tu šo valodu proti vai ne, – tu tāpat nevari teikt, ko domā."
Vienkārši un skaidri. Pašcieņu nevar iemācīties, tā vai nu ir, vai nav. Un arī ar referendumu palīdzību to nevar iemantot: kas zina, varbūt lielākā daļa iedzīvotāju – gan pamatnācija, gan minoritātes – nobalso par mūžīgu padevību un zemošanos.