Reiz dzīvoja Saimnieks un viņa Suns. Saimnieka vienīgais uzdevums bija savākt Suņa kakas, tās sakaltēt un par mērenu samaksu izdalīt mazdārziņu īpašniekiem zemes mēslošanai. Viss notika, peļņa tecēja Saimnieka kabatā, arī Suns jutās laimīgs – mūža maize tak nodrošināta.
Neko sliktu neteica arī Regulētājs, kura vienīgais uzdevums bija mērenas samaksas apstiprināšana. Pēkšņi Saimnieks, saskatījies televizoru, saprata, ka ārzemēs tādas pašas kakas maksā kudī dārgāk. Saimnieks informēja mazdārziņu rakņātājus, ka nekādas lētās kakas vairs nebūs, tagad tās maksās tāpat kā ārzemēs, proti, tarifi būs augstāki. Kad nīkulīgie rakņātāji sāka brēkāt, ka viņiem nav tādu algu kā ārzemēs, Saimnieks vēlīgi atbildēja, ka visi dzīvojam brīvā valstī un ka ikviens var pirkt kakas arī citur, nav jau spiesta lieta.
Un tomēr Saimnieks, pēc dabas būdams sirsnīgs un taisnīgs, izlēma, ka rakņātājus vajag pārliecināt: tarifu celšana ir tikai un vienīgi pašu mazdārziņu īpašnieku interesēs. Tāpēc Saimnieks uztaisīja reklāmas kampaņu: Suņa kakas ievīstīja krāsainos papīrīšos, nofilmēja un ielika televizorā. Rakņātāji tomēr nemitējās dīkt un saukāja Saimnieku visādos vārdos, bļaudami: "Kaka ir un paliek kaka, kaut arī ierullē to folijā!"
Vēl nebija gana, rakņātāji gāja demonstrācijās un meklēja vainīgos tarifu celšanā. Regulētājs, gudrus vārdus bīdīdams, kratījās nost no atbildības, sak, smirdiet, kur gribat, ne mana cūka, ne mans tarifs. Saimnieks rādīja uz Suni, sak, tik dārga viņam tā smakojošā prece, es tur neko nevaru darīt, un cik maksā TV reklāma – man ne sapņos nerādās! Arī Suns plātīja ķepas, sak, kā Saimnieks grib, tā arī uzliek cenu, tiklīdz produkts no manis ir ārā, es vairs neesmu par to noteicējs.
Vainīgo nebija. Mazdārziņu rakņātāji papukstēja, papukstēja un pārstāja. Un beigu beigās kļuva pat lepni un laimīgi, ka viņiem tāds Saimnieks, Suns un tarifs – nekur tādu nebija, pat Muļķu zemē ne. Un tā rakņātāji dzīvoja ilgi un gandrīz pārticīgi, kļūdami arvien lepnāki par to, ka vismaz kaut kādā veidā ir gūts gandarījums.
Tāda, lūk, pasaciņa. Nu arī tev laiks gulēt, manu mazo draudziņ, tikai neaizmirsti izslēgt radio sarkano lampiņu, jo arī tā ēd elektrību. Rītvakar atkal tiksimies, ja vien spēsi tumsā saskatīt, kur ieštepselēt savu radio.